Category Archives: Uncategorized

Gada sūna 2019 – tūbainā bārkstlape

Tūbainā bārkstlape Trichocolea tomentella ir aknu sūna, kas Latvijā sastopama strautu un avotu krastos, kā arī purvainos egļu un jauktos mežos avotainās apēnotās vietās. Tā ir viena no lielākajām aknu sūnām Latvijā, veido līdz 15 cm augstas, bāli vai dzeltenīgi zaļas velēnas. Sūnas stublājam raksturīgs vairākkārtējs zarojums. Tūbainā bārkstlape parasti vairojas ar lapoņa fragmentiem un sporofītu veido ļoti reti.

Tūbainā bārkstlape (Trichocolea tomentella). Foto: Ivars Leimanis

Sugas areāls aptver Eiropu, Tunisiju, Krieviju, Ķīnu, Japānu un Ziemeļamerikas austrumu daļu. Eiropā līdz šim konstatēta viena bārkstlapu suga, bet tropiskajos kalnu reģionos un dienvidu puslodē sastopamas vēl 19 sugas no šīs ģints. Latvijā sugas atradnes konstatētas reti, bet izklaidus visā teritorijā.

Tūbainā bārkstlape ir aizsargājama, dabisko mežu biotopu speciālā suga, kuras aizsardzībai iespējams veidot mikroliegumus. Tā ir raksturīga suga Latvijā un Eiropas Savienībā aizsargājamajiem minerālvielām bagātajiem avotiem un avotu purviem, kuros aug arī citas retas sūnu un ziedaugu sugas, piemēram, bālziedu brūnkāte, skrajziedu skarene, ēnāja smalkstāvaine, kā arī ir dzīvotne retām bezmugurkaulnieku sugām.

Tūbainā bārkstlape (Trichocolea tomentella) pie avota. Foto: Ivars Leimanis

Kaut gan tūbainā bārkstlape lielākoties aug dabiskos meža biotopos un aizsargājamās dabas teritorijas, tomēr intensīva saimnieciskā darbība mežos ar plašām kailcirtēm un mežu meliorācija apdraud jutīgās avotpurvu ekosistēmas, kur daudzas sugas pielāgojušās apēnojumam un pastāvīgam mitrumam ar zemu ūdens temperatūru.  Tūbainā bārkstlape starp tām ir labi pamanāma „lietussarga” suga, kas raksturo dzīvotnes kvalitāti, tāpēc visi ziņojumi par šo skaisto aknu sūnu ir svarīgi. Ziņojiet par tūbaino bārkstlapi dabasdati.lv.

Latvijas Botāniķu biedrības sūnu grupa

Gada augs 2019 – mazais zvagulis

Latvijas Botāniķu biedrība par gada augu 2019. šogad nosaukusi mazo zvaguli Rhinanthus minor.

Pagājušā gada auga – madaru – aicinājums bija – Latvijas simtgadē katram savu madaru pļavu, kurā plūkt Jāņu zāles un pīt vainagus. Ja 2018. gadā mēs svinējām pļavu, tad otrās simtgades sākumā jāķeras pie darba – jāveido un jākopj dabiskās pļavas. 2019. gada augs – mazais zvagulis – ir vislielākais palīgs šī uzdevuma veikšanā.

Mazais zvagulis Rhinanthus minor. Foto: Julita Kluša

Zvaguļi ir nelieli augi ar dzelteniem ziediņiem, pēc kuru noziedēšanas izveidojas plakanas sēklu pogaļas, kurās nogatavojušās sēklas žvadz pat pie neliela pieskāriena. Tas arī devis šim augam tā nosaukumu. Zvaguļi aug dabiskās pļavās un ganībās, nereti sastopami arī skrajās mežmalās, ceļmalās un atmatās. Dažkārt veidojas bagātīgas zvaguļu audzes. Tie zied visu vasaru – no maija beigām līdz septembrim.

Zvaguļu ģintī Latvijā sastopamas vismaz piecas sugas, kuras savā starpā ir ļoti līdzīgas. Visbiežāk sastopams mazais zvagulis un lielais zvagulis, kurus var atšķirt pēc zieda vainaga stobriņa.

Zvagulis ir augs, kas organiskās vielas fotosintēzē pats, bet ūdeni un minerālvielas uzņem no citiem pļavas augiem, galvenokārt graudzālēm un tauriņziežiem, tāpēc tas dēvējams par pusparazītu. Līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei zemnieki to uzskatīja par kaitīgu pļavu un ganību nezāli, kas mazināja siena un zāles vērtību.

Taču, sarūkot dabisko pļavu platībām un daudzveidībai, visā Eiropā kopš 20. gadsimta 70. gadiem zinātnieki pēta, kā atjaunot un izveidot dabiskās pļavas vietās, kur tās uzartas vai pārveidotas sētos zālājos. Ražīgi mēslots zelmenis ar biezi sazēlušām graudzālēm un tauriņziežiem nedod gaismu un telpu nevienai citai pļavas puķei. Tāpēc, lai atjaunotu sugu daudzveidību, jāsamazina šāda zelmeņa ražība un biezība. Te nāk talkā zvagulis! Iesējot zvaguli šādā zālājā, tas barojas no treknajām graudzālēm un pamazām tās novājina. Tad pļavā var ieaugt arī dažādi krāšņi ziedoši pļavu augi, piemēram, pļavas dzelzene, asinszāle, raspodiņš, saulpurene, gaiļbiksīte.

Pļava ar zvaguļiem. Foto: Solvita Rūsiņa

Pašlaik Eiropā zvaguļa sēklas ir ieņēmušas stabilu vietu dabisko zālāju augu sugu sēklu tirgū kā vienas no biežāk pirktajām pļavu augu sēklām. Latvijā zvaguļa sēklas vēl neražo, lai gan pieprasījums pēc tām ir.

Lai zvagulis pļavā saglabātos, jāļauj tam izsēt sēklas, jo tas ir viengadīgs augs, kura sēklas saglabā dīdzību tikai vienu līdz divus gadus. Pļavā nedrīkst būt daudz kūlas, lai sēklas nokļūtu līdz augsnei un varētu izdīgt. Tādēļ vislabākā pļavas apsaimniekošana zvagulim ir pļaušana vasaras vidū, atstājot nenopļautus laukumus, kur zvagulis zied visbagātīgāk. Tikpat laba ir arī pļavas noganīšana atālā, jo ganību dzīvnieki lieliski izplata zvaguļa sēklas un ar kājām iespiež tās augsnē, kas veicina zvaguļa sekmīgu dīgšanu nākamajā gadā.

Zvaguļu izplatība Latvijā ir samazinājusies, jo sarūk dabisko pļavu un ganību platība. Arvien vairāk pļavu īpašnieku un zemnieku rūpējas par dabas daudzveidības saglabāšanu Latvijā un vēlas vairot savās pļavās puķu un apputeksnētāju daudzveidību, tādēļ informācija par bagātīgām zvaguļu audzēm ir ļoti nepieciešama. Ziņojiet par zvaguli dabasdati.lv.

Vairāk par zvaguļa izmantošanu dabiskas pļavas veidošanai lasiet dabisko pļavu un ganību apsaimniekošanas vadlīniju 21.8. nodaļā.

Solvita Rūsiņa
Latvijas Botāniķu biedrība

Gada augs 2018 – madaras (Galium ģints)

Latvijas 100-gades gadā par gada augu Latvijas Botāniķu biedrība ir izvēlējusies …. Nē, ne pīpeni jeb margrietiņu, kas ir Latvijas nacionālais augs, bet gan madaras jeb Galium ģinti.

Ziemeļu madara (Galium boreale). Foto: Ansis Opmanis

Ziemeļu madara (Galium boreale). Foto: Ansis Opmanis

Kāpēc madaras un nevis margrietiņas? Tāpēc, ka par madarām mums ir īpašs stāsts. Madaras nebūt nav tik plaši sastopamas kā dziedniecības pienene vai baltais āboliņš, tomēr tās pazīst teju katrs, jo tā ir viena no īstajām Jāņu zālēm, bez kuras šie svētki nebūtu pilnīgi. Tās ir vienas no biežāk pieminētajām Jāņu zālēm tautasdziesmās. Ne velti pašlaik vairāk nekā  5000 sievietēm Latvijā vārds ir Madara. Savu vārdadienu viņas svin 9.augustā, kad madaras joprojām ir pilnos ziedos vēl nepļautās pļavās, kā arī tās ar krāšņām ziedu mežģīnēm iekrāso ataugušo atālu nopļautajās pļavās.

Madaras sastopamas ne vien pļavās, bet arī mežos, purvos un ūdeņu malās. Patiesībā Latvijā sastopamas veselas 17 madaru sugas! Lielākoties tās nav nekādas vazaņķes un neaug katra pakša malā, izņemot pāris nezālieņu sugas, piemēram, ķeraiņu madara. Visplašāk sastopama un vislabāk zināma ir baltā madara – tā aug pļavās un ganībās (izņemot intensīvi mēslotus un pļautus sētos zālājus), sugām bagātās ceļmalās un mežmalās. Ziemeļu madara un īstā (dzeltenā) madara sastopama retāk – galvenokārt sugām bagātos dabiskos zālājos. Miešķis jeb smaržīgā madara vislabāk jūtas platlapju mežos, bet Šultesa madara reti konstatējama Latvijas dienvidaustrumos un tā ierakstīta Sarkanajā grāmatā.

Madaru pļava. Foto: Valda Baroniņa

Madaru pļava. Foto: Valda Baroniņa

Madaru zinātniskais nosaukums Galium cēlies no grieķu vārda “gala”, kas nozīmē piens. Tas tāpēc, ka vairākās Eiropas valstīs madaras izmantotas siera recināšanai. Gan ziemeļu madaras, gan īstās madaras mūsu senči izmantojuši dzijas krāsošanai, nokrāsojot materiālu oranži dzeltenos, sarkanīgos toņos. Senatnē madaras izmantotas arī kā ārstniecības augi, sevišķi ieteicamas bija vannas un peldes, jo madarām piemīt nomierinošas īpašības un tās veicina ādas atjaunošanos. Auga nosaukums angļu valodā – Bedstraw norāda uz šī auga izmantošanu siena matraču un spilvenu pagatavošanā, jo vairākām madaru sugām ir izteikta kumarīna jeb sienam raksturīgā smarža.

Izņemot īsto jeb dzelteno madaru, visām Latvijas madarām ir sīki, balti ziedi. Vairākām madaru sugām to augļi, stublāji un lapas ir klātas ar sīkiem āķīšiem, ar kuriem šīs auga daļas pielīp dzīvnieku vilnai, lai tiktu aiznestas uz citu vietu. Ar dzīvnieku pasauli madaras ir cieši jo cieši saistītas, ne vien izmantojot tos kā izplatīšanas aģentus, bet arī tāpēc, ka madaras ir nozīmīgs dabisko zālāju augs, kuru labprāt ēd ganību dzīvnieki. Daudz dažādu sugu kukaiņi ir iecienījuši madaras kā barības augu, tostarp krāšņie naktstauriņi – lielais un mazais madaru sfings.

Atšķirībā no citu gadu izvēlētajiem gada augiem, kas ir reti sastopami, par madarām aicinājums būs pilnīgi cits – Latvijas 100-gadē katram savu madaru pļavu, kurā plūkt Jāņu zāles un pīt vainagus! Un kopsim šīs pļavas, lai tās saglabātos arī nākamajām paaudzēm!

Izdota grāmata “Ķemeru Nacionālā parka flora: vaskulārie augi”

Aprīlī klajā nākusi Latvijas Botāniķu biedrības bijušās vadītājas Agneses Priedes grāmata “Ķemeru Nacionālā parka flora: vaskulārie augi”. Grāmata ir veltījums Ķemeru Nacionālā parka (ĶNP) 20 gadu jubilejai.  Tas ir saistošs stāsts par šīs teritorijas augiem un veģetāciju, un visu, kas tos ietekmējis pēdējo pāris gadsimtu laikā, ainavas pārvērtībām un šo pārvērtību iemesliem, arī floras izpētes vēsturi un mazāk zināmo šīs teritorijas un tās aizsardzības vēsturi.

KNP_flora_vaks

Grāmatas autore ir ģeogrāfijas doktore, dzīvo ĶNP tiešā tuvumā un uzskata to par lielisku vietu, kurā strādāt un atpūsties. Viņa darbojusies augu ģeogrāfijas un ekoloģijas pētījumos un dažādos dabas aizsardzības projektos Latvijā. ĶNP floras un veģetācijas izpētē autore strādā kopš 2007. gada. Grāmata ir viens no apjomīgākajiem Latvijas floras daudzveidības pētījumiem pēdējos gadu desmitos. Tajā pirmo reizi publicēts teritorijā sastopamo ziedaugu un paparžaugu – kopumā 969 sugu – saraksts, kuru papildina dati par atradņu vēsturi, sastopamības biežumu, sugu aizsardzības statusu. Grāmatā iekļautas arī 450 sugu izplatības kartes.

“Tā būs noderīga dažādiem lasītājiem – gan vietējiem iedzīvotājiem, kuriem interesē šī teritorija, gan tiem, kuri brīvdienās dodas iepazīt ĶNP dabu un vēlas uzzināt vairāk par tur sastopamajiem augiem, gan tiem, kuri interesējas par teritorijas vēsturi un dabas objektiem, gan pētniekiem un studentiem,” iepazīstinot ar grāmatu, saka autore A. Priede.

Izdevumu ilustrē krāsainas fotogrāfijas, nekad nepublicēti vai sen neredzēti vēsturiski attēli un kartes, kā arī grafiku un tabulu veidā apkopoti floras izpētes rezultāti. Tajā iekļauti arī īsi stāsti par raksturīgākajām augu sugām, kas papildināti ar augu attēliem. Taču vienlaikus grāmata ir nopietns zinātnisks izdevums, kas papildina zināšanas par Latvijas floru un augu sugu izplatību valstī. Floras saraksts un tajā iekļautā papildu informācija, kā arī sugu izplatības kartes ir pamats ilgtermiņa augu izplatības un vides pārmaiņu pētījumiem.

“ĶNP vaskulāro augu florā sastopamas vismaz 50% no Latvijā sastopamajām augu sugām. No tām 131 suga iekļauta aizsargājamo sugu sarakstos. Tas liecina, ka šī ir viena no augu daudzveidības ziņā bagātākajām aizsargājamām dabas teritorijām Latvijā. Te atrodami vai kādreiz bijuši sastopami arī tādi augi, kuriem šī teritorija ir vienīgā vai gandrīz vienīgā atradne. Diemžēl daļa no šīm sugām dažādu iemeslu dēļ jau ir izzudušas,” skaidro A. Priede.

Grāmatu izdevis ĶNP fonds, izmantojot Latvijas Vides aizsardzības fonda projekta “Grāmatas par Ķemeru Nacionālā parka floru sagatavošana un izdošana” (projekta Nr. 1-08/139/2016) finansējumu.

Grāmata nav pārdošanā, taču interesentiem ir iespējams saņemt grāmatas eksemplāru Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālajā administrācijā „Meža mājā” Ķemeros. Paredzēts, ka tuvākā laikā tiks publicēta grāmatas elektroniskā versija, kas būs lejupielādējama Ķemeru nacionālā parka fonda (http://www.kemerunacionalaisparks.lv) un Dabas aizsardzības pārvaldes (www.daba.gov.lv) interneta mājas lapās.

Latvijas Botāniķu biedrība par 2015. gada augu izvēlējusies čemuru palēku

Čemuru palēks Chimaphila umbellata ir daudzgadīgs, līdz 25 cm augsts ziemciešu dzimtas puskrūms ar zobainām, ādainām lapām, kas satuvinātas rozetē. Augs ir ziemzaļš – tas atspoguļots arī tā latīņu nosaukumā – „ziemasmīlis”. No jūnija līdz augustam palēks lepojas ar skaistiem rozā ziediem, kas sakārtoti skrajā čemurā un nolīkuši uz leju, tādēļ ziedu čemurs dažkārt atgādina smalki veidotu lietussardziņu. Dažādos Latvijas apvidos tas saukts arī par mātes zālēm, meža mirti, ziemcieti, lielo brūklenāju, zāģrobenāju.

Ziedošs čemura palēks. Foto: J.Kluša.

Ziedošs čemura palēks. Foto: J.Kluša.

Čemuru palēks ierakstīts Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā un vairāku valstu aizsargājamo sugu sarakstos, bet pašlaik nav iekļauts Latvijas īpaši aizsargājamu sugu sarakstos, kaut arī sastopams samērā reti.  Vietās, kur aug čemuru palēks, vērts ieskatīties vērīgāk. Turpat reizēm var atrast arī citus floras retumus – pļavas silpureni, smiltāju neļķi, ziemeļu linneju, vālīšu staipekni un plakanstaipekņus.

Čemuru palēks. Foto: A.Priede.

Čemuru palēks. Foto: A.Priede.

Čemuru palēks ir sausu, skraju priežu mežu suga, taču ne vienmēr tas atrodams šķietami piemērotos apstākļos. Tam ir dažādi iemesli. Augs ir saistīts ar gaišiem augšanas apstākļiem, bet, iztrūkstot dabiskiem traucējumiem mežā, piemēram, ugunsgrēkiem, mežs mainās. Traucējumu trūkuma dēļ pieaug barības vielu daudzums zemsedzē, mežā ienāk egles, kļūst tumšāks, mainās nobiru sastāvs ‒ pamazām apstākļi kļūst čemuru palēkam un citām retajām, gaismas prasīgajām sugām nepiemēroti. Būtisku lomu spēlē arī mikoriza – auga un augsnes sēņu simbioze jeb savstarpēji draudzīgas attiecības, tādā veidā uzņemot dīgšanai un augšanai nepieciešamās barības vielas. Tātad – kur nav nepieciešamās augsnes sēnes, tur arī čemuru palēks nav sastopams. Būtiskas izmaiņas augsnes sēņu sabiedrībās var radīt mežizstrāde, izraisot arī čemuru palēka izzušanu. Augs ir dekoratīvs, tāpēc vietām, īpaši piepilsētu mežos, sugu apdraud izplūkšana.

Čemuru palēks ir plaši izplatīts Ziemeļu puslodē Eirāzijā un Ziemeļamerikā. Tas ir ārstniecības augs, ko iecienījuši Ziemeļamerikas indiāņi. Vairākās valstīs to izmanto cistīta, nierakmeņu un urīnpūšļa, prostatas, tuberkulozes un audzēju ārstēšanā. Auga saknes un lapas Amerikas indiāņi izmantoja tonizējoša dzēriena pagatavošanai.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina būt vērīgiem un saudzīgiem. Lai labāk apzinātu sugas sastopamību, aicinām ziņot čemuru palēka atradumus portālā dabasdati.lv! Tāpat gaidīti jums zināmi tautā lietoti auga nosaukumi, ziņas par auga izmantošanu agrāk un mūsdienās, kā arī novērojumi par mežizstrādes, degšanas un citu traucējumu ietekmi uz šo augu (lūdzam sūtīt uz botaniku-biedriba[at]hotmail.com).

Teksta saīstinātā versija šeit.

Izdota unikāla enciklopēdija – Latvijas augi, kurā ietvertas visas Latvijas dabā sastopamās augu sugas

SIA Gandrs pašā gada izskaņā izdevuši jaunu un apjomīgu sugu enciklopēdiju “Latvijas augi”.

Enciklopēdija “Latvijas augi” ir pirmais šāda apjoma izdevums Latvijā, un tajā apkopotas visas Latvijas savvaļā sastopamās augu sugas, kā arī veģetācijas pamatveidi – meži, pļavas, purvi, kāpas. Izzinošie apraksti papilināti ar fotoattēliem. Enciklopēdija piemērota plašam lietotāju lokam patstāvīgai augu noteikšanai dabā.

Enciklopēdija "Latvijas augi", autors Normunds Priedītis.

Enciklopēdija “Latvijas augi”, autors Normunds Priedītis.

„Latvijas augi” autors, bioloģijas doktors Normunds Priedītis, pie šī apjomīgā un izsmeļošā darba ir strādājis 23 gadus, veltot tam nozīmīgu daļu savas dzīves. Autors, kurš beidzis Latvijas Universitāti un divas reizes stažējies Upsalas universitātē, ir nozīmīgu zinātnisku publikāciju autors, tās publicētas tādos nozarē ietekmīgos žurnālos kā Plant Ecology, Environmental Conservation u.c.

Katras sugas izskata aprakstu enciklopēdijā „Latvijas augi” papildina biotopu uzskaitījums, kuros tā atrodama, kā arī norādes par sugas sastopamības biežumu, un tās īpašo pazīmju uzskaitījums, kas palīdzēs noteikt atšķirības starp līdzīgām vai sistemātiski tuvām sugām. Enciklopēdijā iekļauti arī sugu nosaukumi svešvalodās, kā arī tematiskie saraksti, kas sniedz papildu ziņas par Sarkanajā grāmatā ierakstītajām augu sugām.

Apjomīgo 888 lapaspušu enciklopēdiju, kas ilustrēta ar 2582 fotoattēliem un 1486 kartēm, ar Askolda Kļaviņa atbalstu izdevis SIA Gandrs. Šobrīd enciklopēdija ekskluzīvi ir pieejama Gandra plauktos par īpašu iepazīšanās cenu 49 EUR.

Pārpublicēts no www.gandrs.lv

Izdota jauna grāmata par Latvijas graudzāļu floru

2014. gada nogalē noticis priecīgs notikums – Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Botānikas laboratorija izdevusi grāmatu – „Latvijas vaskulāro augu flora. Graudzāļu (Gramineae) dzimta (1. daļa)”. Darbā ir graudzāļu dzimtas ģinšu noteikšanas tabula, kā arī atsevišķo ģinšu sugu noteikšanas tabulas, sugu morfoloģiskie apraksti, attēli un izplatības kartes.

Latvijas vaskulāro augu flora - Graudzāļu dzimta (Gramineae)

Latvijas vaskulāro augu flora – Graudzāļu dzimta (Gramineae)

Sīkāku informāciju par visām grāmatām „Latvijas vaskulāro augu flora” lasīt šeit.

Latvijas Botāniķu biedrība atgādina – 2014. gada augs laksis ir aizsargājama suga!

Parādoties pirmajam zaļumam, viens no pirmajiem pavasara augiem vecos, dabiskos mežos un upju ielejās ir laksis jeb mežloks, kura zaļās, leknās lapas jau parādījušās siltās, saulainās vietās. Tā smarža, īpaši ziedēšanas laikā, vilina ne tikai kukaiņus, bet arī cilvēkus – lakšu garšas cienītājus.

Laksis

Latvijas Botāniķu biedrība atgādina, ka laksis ir 2014. gada Gada augs. Laksis ir Latvijā reta un aizsargājama suga un tādēļ saudzējama. Laksis ir viena no dabisku, cilvēka maz ietekmētu mežu sugām, kas liecina par to, ka mežs ir bioloģiski vērtīgs. Vietās, kur laksis atrodams, tas mēdz veidot lielas audzes, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka šī suga Latvijā ir bieži sastopama. Diemžēl savvaļas lakšu audzes pavasaros iemīļojuši arī cilvēki, jo lakši tiek uzskatīti par īpašu pavasara kārumu.

Latvijas Botāniķu biedrība atgādina, ka lakša, tāpat kā citu īpaši aizsargājamu sugu ievākšana savvaļā – plūkšana un izrakšana, ir aizliegta un nodara kaitējumu retajām sugām, samazinot to populācijas. Tādēļ saudzēsim lakšus un neatbalstīsim arī to plūcējus, pērkot lakšus tirgū – visticamāk, ka tie ievākti kādā aizsargājamā dabas teritorijā.

Botāniķi aicina ziņot par lakša atradnēm portālā www.dabasdati.lv, pievienojot fotogrāfijas. Aicinām informēt vides inspektorus par gadījumiem, ja redzat lakšu ievācējus vai tirgotājus!

Agnese Priede
Latvijas Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētāja

Daugavpilī atklāta jauna augu suga Baltijas valstīm – šaurlapu grīslis

SBI_logoTurpinot Latvijas floras izpēti, ik pa laikam botāniķiem gadās uziet kādu Latvijā ļoti retu augu. Par īpašu notikumu uzskatāma jaunas sugas atklāšana, kas, ņemot vērā teju vai 250 gadus ilgo Latvijas floras izpētes vēsturi un relatīvi labi izpētīto teritoriju, ir viegli saprotams. Šāda unikāla, Latvijas un arī Baltijas valstīm jauna suga “atradusies” Daugavpils Universitātes botānikas speciālistiem, nosakot iepriekšējās sezonās savākto herbārija materiālu. Šoreiz  tā ir  Latvijā jau septiņdesmit pirmā zināmā grīšļu suga – šaurlapu grīslis (Carex stenophylla).

Jāteic, ka šis nelielais, līdz 10cm augstais audziņš Daugavpils pilsētas teritorijā tika atrasts jau 2011.gada vasarā, bet, tā kā suga Latvijā ir nepazīstama, pie tam ļoti līdzīga agrajam grīslim, zemajam grīslim un vēl citām neliela izmēra sausu vietu grīšļu sugām, Latvijā to precīzi noteikt bija problemātiski. Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības projekta “Pārrobežu daba” / “Cross-border Nature” ietvaros notikušās ekspertu tikšanās laikā šo herbāriju noteica baltkrievu kolēģi no Baltkrievijas Zinātņu akadēmijas Minskas eksperimentālas botānikas institūta. Kā skaidroja Baltkrievijas botāniķis Arkādijs Skuratovičs, arī Baltkrievijā šī grīsļu suga atrasta tikai vienu reizi Minskas apkārtnē.

Sugas pamatareāls – sausi, atklāti biotopi Centrālajā un Dienvideiropā. Tuvākās agrāk zināmās atradnes – Čehija, Ungārija, Ukrainai un Krievijas centrālā un dienvidu daļa. Var diskutēt par šaurlapu grīšļa atradnes izcelsmes veidu – vai tā ir dabiska un līdz ar to būtu iekļaujama aizsargājamo augu sarakstā, vai ar cilvēka nejauši ievazāta, tomēr vairāku stepju augu sugu atrašana Daugavpils apkārtnē (ozollapu embotiņš, zemais grīslis, zilganā brūnkāte, garkausa vairodzene u.c.) varētu liecināt par šī auga atradnes dabisko izcelsmi.

Pēteris Evarts – Bunders
Daugavpils Universitātes Sistemātiskās bioloģijas institūts

2014. gada augs – laksis

Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2014 izvēlējusies laksi jeb mežloku Allium ursinum. Laksis ir sīpola radinieks, sastopams savvaļā leknos dabiskos platlapju mežos un krūmājos upju ielejās. Tam raksturīgas divas lancetiskas lapas, kas līdzīgas maijpuķīšu lapām, bet pazemē slēpjas sīpols.

Lakšu audze. Foto: V.Baroniņa.

Maija beigās un jūnija sākumā laksis dižojas ar skaistu baltu ziedu čemuru. Līdzīgi kā daudzi citi lapu koku mežu augi, laksis uzzied pavasarī, bet vasaras otrajā pusē to mežā atrast ir grūti. Tieši ziedēšanas laikā lakši spēcīgi smaržo pēc ķiplokiem, šādi pievilinot gardēžus, kuri laksi labprātāk redzētu savā pusdienu šķīvī.

Taču jāatceras, ka Latvijā laksis ir reta, īpaši aizsargājama suga, kas iekļauta arī Latvijas Sarkanajā grāmatā. Tādēļ aicinām priecāties par lakša krāšņumu un smaržu, tomēr atcerēties, ka to plūkt, griezt vai rakt savvaļā ir aizliegts.

Ne tikai cilvēki labprāt mielojas ar lakšiem. Auga nosaukums latīņu valodā nozīmē „lāču sīpols” (no latīņu valodas allium‒ sīpols, ursus – lācis), kas norāda, ka arī brūnajiem lāčiem laksis ir liels gardums. Tie mēdzot izrakāt meža zemsedzi, lai piekļūtu iekārotajiem sīpoliem. Laksi par kārumu uzskata arī meža cūkas.

Lakša zieds. Foto: V.Baroniņa.

Laksis ir Eiropas suga ‒ tas sastopams no Skandināvijas līdz pat Vidusjūrai, Balkāniem un Kaukāzam. Tomēr Latvijā laksis ir retums, jo šeit tas aug tuvu izplatības areāla austrumu robežai. Pie tam lakšu sastopamību samazina arī mežizstrāde. Laksim patīk koku radītā ēna, bet saules spoži apspīdētā izcirtumā laksis nespēj izdzīvot. Ne velti daudzās Eiropas valstīs, arī Latvijā, laksis ir suga, ko pētnieki pamatoti uzskata par dabisku un bioloģiski vērtīgu mežu iemītnieku.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina ‒ dosimies dabā, meklēsim Gada augu laksi un ziņosim par saviem atradumiem dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv! Laksi ziedēšanas košumā var ieraudzīt maijā. Ja ļoti gribas palutināt ar lakšiem savas garšas kārpiņas, tad labāk iegādāties lakša sēklas vai stādiņus un gastronomiskiem nolūkiem izaudzēt lakšus pašu dobē, jo savvaļā tos ievākt nedrīkst.

 

Agnese Priede, Latvijas Botāniķu biedrība