Author Archives: Ilona Jepsena

Ruiša pūķgalvei neklājas labi

Ruiša pūķgalvei neklājas labi – Latvijas Botāniķu biedrība pabeigusi izvērtējumu par Gada augu 2020

Pēteris Evarts-Bunders

Ruiša pūķgalvi Dracocephalum ruyschiana  Latvijas teritorijā pirmoreiz atradis 19. gs. dabaspētnieks Eduards Lēmanis divās vietās Latgalē – Antonopolē un Numernē. Tur pūķgalve tolaik augusi sausos priežu mežos uz osiem – savdabīgiem garenas formas reljefa pacēlumiem, kam raksturīgas stāvas nogāzes un granšaini nogulumi ar kaļķaina materiāla piejaukumu. Kopš E. Lēmaņa atradumiem, apkopojot visus zināmos literatūras un herbārija datus, Ruiša pūķgalve kopumā ir novērota vai ievākta herbārijā 21 atradnē, lielākoties Latvijas austrumu un centrālajās daļās (1. attēls).

  1. attēls. Visas Latvijā kopš 19. gs. konstatētās Ruiša pūķgalves atradnes.

2020. gadā Ruiša pūķgalve tika izvēlēta par Gada augu. Iepriekšējā gada laikā Latvijas Botāniķu biedrības biedri apsekoja visas vēsturiskās atradnes, lai saprastu aktuālo šīs retās sugas stāvokli. Pūķgalve konstatēta tikai astoņās vietās, kas ir ievērojami mazāk, nekā tika prognozēts. Iespēju robežās tika skatītas arī citas pūķgalves augšanai piemērotas vietas, tomēr jaunas, agrāk nezināmas atradnes netika konstatētas (2. attēls).

2. attēls. 2020. gadā konstatētās Ruiša pūķgalves atradnes.

Kopējais šai sugai piederīgo augu skaits valstī ir mazs – tikai aptuveni 2600 ceru visās atradnēs kopā. Vērtējot ziedošu, vitālu augu īpatsvaru vēl aizvien pastāvošajās populācijās, tas svārstās robežās no 50 līdz 80%. Pūķgalves populācijas Latvijā apdraud nelielais atradņu skaits, populāciju sadrumstalotība un savstarpējā izolācija. Tikai trīs atradnēs konstatētas bagātīgas audzes ar daudziem un vitāliem ceriem – Numernē, Andrupenē un Daugavas lokos, un šo trīs atradņu augu skaits veido ap 80% no visas valsts populācijas. Citās zināmajās atradnēs pēdējos gados ziņots par pūķgalves indivīdu skaita samazināšanos – par to var objektīvi spriest, salīdzinot jaunākos datus ar agrāk veiktu pētījumu datiem. Novērota arī ziedošo ceru skaita un kopējās augu vitalitātes pasliktināšanās.

Pūķgalves atradnē Lielajos Kangaros suga pēdējo reizi bija konstatēta 1976. gadā. Pēc tam atradni uzskatīja par izzudušu, bet pirms 15 gadiem tika veikta sugas reintrodukcija[AP1]  – eksperimentāli stādījumi un sekmju novērojumi. Lai arī šeit sugas atradne ir atjaunojusies, vismaz pagaidām tā ir neliela un ar nelielu ziedošo augu īpatsvaru. Tas liecina, ka izzudušu augu atradņu atjaunošana nebūt nav vienkārša.

Par Ruiša pūķgalves izzušanas vai atradņu vitalitātes pasliktināšanās iemesliem   var diskutēt, tomēr, visticamāk, tie ir piemērotu dzīvotņu izzušana augsnes pārbagātināšanās (eitrofikācijas) rezultātā. Sausajās un saulainajās osu dienvidu nogāzēs un citās atradnēs sausos priežu mežos, pakāpeniski pieaugot barības vielu daudzumam augsnē, veidojas lazdu un citu krūmu pamežs, egļu un bērzu paauga, noēnojot augsnes virskārtu un nomācot saulmīļu augu sugas, par kādu uzskatāma arī Ruiša pūķgalve. Papildus būtisks drauds ir nelielais indivīdu skaits atlikušajās atradnēs un lielais attālums starp atlikušajām atradnēm.


 

No Ilzes Rērihas atvadoties

Šī gada 29. janvārī no mums šķīrās visu tik iemīļota kolēģe, botāniķe Ilze Rēriha. Mēs visi viņu saucām par Ilzīti. Tūlīt pēc universitātes beigšanas 1980. gadā viņa aizbrauca strādāt uz Slīteres rezervātu un tur arī palika uz visu mūžu. Ilze bija aizrautīga botāniķe un ļoti sirsnīgs cilvēks. Vairākas viņas skolnieces šeit sūta viņai savus sveicienus.

Continue reading

Dr.biol.emeritus Gaidai Ābelei – 90.dzimšanas diena!

Pēdējā Jaunā gada janvāra dienā arī docente Gaida Ābele svinēs apaļu jubileju. Viņas izaudzinātā botāniķu paaudze vienmēr atcerēsies viņu kā aizrautīgu botāniķi un dabas aizsardzības aktīvisti.  Visas botāniķu saimes vārdā vēlam viņai stipru veselību un možumu ilgu gadu garumā!

Gaida Elksne dzimusi 1931. gada 31. janvārī Rīgā Armijas tipogrāfijas mašīnburtliča, kaprāļa Teodora Elkšņa un aktrises un režisores, LU Studentu teātra izveidotājas Elvīras-Līnas Elksnes[2] (dzimušas Lapiņa) ģimenē. Mācījusies Rīgas Krišjāņa Barona pamatskolā, 1950. gadā beigusi Rīgas 2. vidusskolu.

Continue reading

Gada sūna 2021 – līklapu novellija

Latvijas Botāniķu biedrības Sūnu grupa par 2021. gada sūnu izvēlējusies nelielu aknu sūnu – līklapu novelliju (Nowellia curvifolia).

Šī sūna sastopama saimnieciskās darbības maz skartos sugām bagātos egļu mežos un ir dabisko meža biotopu indikatorsuga. Līklapu novelliju visbiežāk atrod uz trupošām egļu vai priežu kritalām, sevišķi to pēdējās sadalīšanās stadijās – pēc mizas nokrišanas. Pa gabalu tā izskatās kā mazi brūngani vai zaļgani pavedieni. Sūnas krāsa ir atkarīga no apgaismojuma – noēnotās vietās tā ir zaļgana, atklātās vietās – sarkanīga līdz brūngana. Bieži vien kritala ir blīvi noaugusi ar šo sūnu un izskatās brūngani sarkana jau no attāluma.  

Līklapu novellijas pavedieni. Foto: Julita Kluša (dziedava.lv).
Continue reading

Sveicam Docentu Piterānu 90. Dzimšanas dienā 9.decembrī!

Botānikas biedrības biedrs kopš 1956. gada Dr. habil. biol. Alfons Piterāns ir ilggadīgs Latvijas ķērpju floras pētnieks, ķērpju taksonomijas, ģeogrāfiskās izplatības un aizsardzības speciālists. Aptuveni 120 zinātnisku un 350 populāru publikāciju autors. 1996. gadā viņam piešķirta Heinriha Skujas balva. Valsts emeritētais zinātnieks kopš 2001.gada.

A. Piterāns dzimis 1930. gada 9. decembrī Ludzas rajona Ciblas pagasta Istalsnas ciema “Auziņu” mājās Viktora Piterāna un Annas (dzim. Ļebeds) Piterānes ģimenē. Mācījies Istalsnas pamatskolā un Ciblas vidusskolā, kuru beidzis 1950. gadā.

Continue reading