Author Archives: Ilona Jepsena

No docenta Piterāna atvadoties

Leave a reply
Foto no LU M arhīva

Šī gada 19. februārī apstājusies pukstēt kāda izcila dabaspētnieka sirds. Mūžībā devies Alfons Piterāns (1930 – 2024). Viņš mums paliks atmiņā kā pasniedzējs, vasaras prakšu vadītājs, padomdevejs ķērpju pētniekiem. Lai arī lihenoloģija tagad nodalīta kaut kādā nebūībā starp sēnēm un ķērpjiem, mēs visi esam botāniķi. A. Piterāns Latvijas Botāniķu biedrībā iestājās vēl tālajā 1956. gadā.

1965. gadā A. Piterāns aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju par Daugavas ielejas ķērpju floru. Aspirantūras laikā viņš iepazinās ar ievērojamakajiem PSRS lihenologiem, publicēja darbus respektablos zinātniskos izdevumos un bija PSRS referatīvā žurnāla “Botāņika” (krievu val.) ārštata korespondents lihenoloģijā.

Dr. emeritus A. Piterāns, profesors V. Masing (EE), profesors H. Trass (EE)? Baltijas Botāniķu ekspedīcijas laikā (foto L. Tabaka)

Visu savu darba mūžu A. Piterāns ir veltījis ķērpju izpētei un aizsardzībai. 1995. gadā viņam piešķirts habilitētā doktora grāds par darbu “Latvijas ķērpju floras raksturojums” un 2001. gadā — valsts emeritētā zinātnieka goda nosaukums. Pēc aiziešanas pensijā docents turpināja strādāt, noteica ķērpju paraugus un kārtoja kolekcijas LU Muzejā.

Pēdējais docenta sastādītais Latvijas lihenofloras saraksts izdots 2015. gadā (Āboliņa A., Piterāns A., Bambe B. Latvijas ķērpji un sūnas. Taksonu saraksts. Daugavpils, 2015).

Vieglas smiltis vēlot, Latvijas Botāniķu biedrība.

LBB gadskārtējā sanāksme 24. novembrī Nacionālajā botāniskajā dārzā

Leave a reply

1. Ikgadējā biedrības sanāksmē piedalījās apmēram 50 LBB biedru. To atklāja biedrības priekšsēdētājs Pēteris Evarts-Bunders. Viņš ziņoja par paveikto 2023. gadā: 

2022. gadā LBB bija 129 biedri. 2023. gada laikā viens biedrs izstājies, viens – miris, uzņemti 5 jauni biedri – Lauma Krišāne, Ilze Barone, Ieva Grudzinska – Elsberga, Aleksis Gablins, Maija Fonteina Kazeka. LBB pārstāvji piedalījās docentes Gaidas Ābeles bērēs un biedrības vārdā nolika vainagu.

Tika sarīkota LBB ekskursija uz Rietumigauniju, tradicionālais “Sugu rallijs” Slīteres NP, pabeigts LBB Ādažu poligona biotopu monitoringa projekts, izdots kalendārs un sagatavoti krekliņi ar sūnu motīviem.

2. Aiva Bojāre ziņoja par to, ka ir izdota un tuvākajās dienās notiks “Latvijas invazīvo sugu rokasgrāmatas” prezentācija.

3.  Gunta Evarte-Bundere, kura tagad strādā AS Latvijas Valsts meži, informēja par  datu publicēšanas nozīmīgumu īpaši reto augu aizsardzībai. LVM teritorijā, kur ir vienīgā zināmā  nokarenā tragantzirņa atradne Latvijā, notikusi patvaļīga grants ieguve un atradne gandrīz iznīcināta. Dati par šo sugu LVM nebija pieejami datubāzē “Ozols” un portālā “Dabas dati”. Tagad visi iesaistītie dienesti ir informēti, izliktas brīdinājuma zīmes un notiek izmeklēšana. Šī ir mācība, ka datu neziņošana noved pie retu sugu atradņu degradācijas vai pat iznīcināšanas. 

4. Ivars Kabucis uzstājās ar prezentāciju, kas bija veltīta profesora Voldemāra Langenfelda simtgadei. Gaišas atmiņas par pedagogu, zinātnieku ar pasaules skatījumu. Arī vairāki citi biedri dalījās atmiņās par profesoru.

5. Ar ziņojumu par Sūnu grupas paveikto uzstājās Evita Oļehnoviča. Sūnu grupa 2023. gadā organizēja Sūnu pētnieku skolu “Ilgās” un citus, to skaitā starptautiskus pasākumus , kas veltīti sūnu floras izzināšanai un pētniecībai. Sūnu grupa ir izraudzījusi Gada sūnu 2024. Tā plašāk tiks izziņota pēc Jaunā gada. 

6. Ilona Jepsena bija sagatavojusi stāstījumu par Aleksandru Georgu fon Bungi, un viņa ietekmi uz botānikas tradīciju Baltijā, īpaši Latvijā. Bungem šogad svinējām 220 dzimšanas dienu.

7. Anete Pošiva-Bunkovska pastāstīja, ka ziņojumi portālā “Dabasdati” par Gada augu 2023 – parastā purvpaparde nav apkopoti un, LBB biedru aizņemtības dēļ, lielas akcijas sugas propagandēšanai nenotika. Anete ir LBB pārstāve VARAM Konsultatīvajā padomē, piedalās ministrijas izstrādāto dokumentu komentēšanā. Pagaidām neskaidra ir šīs padomes vieta jaunajā institucionālajā struktūrā pēc VARAM reorganizācijas.

8.  Gunta Evarte-Bundere informēja par “Gada auga 2024” izraudzīšanu.

Šogad tika iesniegti 4 pieteikumi. Visi četri biedru iesniegtie Gada auga 2024 pretendenti tika piedāvāti LBB biedru balsojumam internetā pirms pilnsapulces. Tika saņemts 61 balsojums:

  • Parastais parīss Leersia oryzoides. Pieteicējs – Edgars Vimba 
  • Košsarkanais pērkonamoliņš Anthyllis coccinea Pieteicēja – Maruta Kusiņa 
  • Apdzira Huperzia selago. Pieteicēja – Maija Medne 
  • Meža vijolīte Viola reichenbachiana. Pieteicēja – Inita Svilāne 

Balsošanas rezultāti plašākai publikai tiks paziņoti pēc Jaunā gada.                                                       

9. Ivars Kabucis vadīja Gada atraduma 2023 ceremoniju. 

Mūsu biedri iesnieguši vairākus ļoti interesantus atradumus! 

  • Lauma Miķelsone-Šibeika atradusi šaurlapu krustaini Senecio inaequidens, tā ir Latvijā jauna, invazīva suga.
  • Dana Krasnopoļska pēc ilgiem gadiem Latgalē atradusi lauku ar lauka kokāli Agrostemma githago. Tā ir Latvijā gandrīz izzudusi nezāle.
  • Agnese Priede: 1) Eiropas kāpumiezis Hordelymus europaeus, retas sugas jauna atradne , 2) kalnu veronika Veronica montana, retas sugas jauna atradne, 3) zāllapu eitāmija Euthamia graminifolia – Latvijā jauna, invazīva suga.
  • Uvis Suško atradis lokano najādu Najas flexilis Alauksta ezerā.

Par Gada atradumu 2023 žūrija izvēlējusies Danas Krasnopoļskas atradumu – lauka kokāli.

10. Idejas nākošā gada aktivitātēm. Tika nolemts rīkot Sugu ralliju Sēlijā, turpināt LBB Ziemas skolas nodarbības 2024. gada ziemā, LBB ekskursijai izvēlēts maršruts Dzūkijā, Lietuvā. Kalendārs 2024. gadam jau izdots un tiek izplatīts. Tā tēma “Parazīti, pusparazīti un saprotrofi Latvijas florā”. 

Prof. Voldemāram Langenfeldam 100

Leave a reply
Foto no: Profesors Voldemārs Langenfelds. Personālais bibliogrāfiskais rādītājs. Rīga, 1983.

Voldemārs Langenfelds dzimis 1923. gada 6. augustā. Vairākās enciklopēdijās viņa dzimšanas diena saputrota un viņa kolēģi G. Ābele un E. Vimba zināja stāstīt, ka nācies atraidīt apsveicējus, kas mēnesi agrāk ieradušies sveikt profesoru apaļās jubilejās. Profesora dzimtās mājas ir “Garlauki” Auru pagastā, Zemgalē. Pēc E. Vimbas: “Tēvs ļoti mīlējis augļkopību un turpat trešdaļa jaunsaimniecības bijusi apstādīta ar dārzu. Tas prasīja sistemātisku kopšanu un  bērni tika agri iesaistīti darbā. Te meklējams arī avots V. Langenfelda interesei par ābelēm”. 

Langenfelda paaudze gāja cauri Otrā Pasaules kara dzirnām. Viens viņa brālis tika mobilizēts “Leģionā”, Voldemārs – 1944. gadā Padomju Armijā. Tikai pēc demobilizācijas viņš varēja pabeigt Bulduru dārzkopības tehnikumu un sāka strādāt gan par dārznieku, gan skolotāju.

1952. gadā V. Langenfelds iestājās Rīgas Pedagoģiskajā institūtā. Te viņš sastapa Emīliju Ozoliņu, kura viņu, tāpat kā Alfonu Piterānu, ievirzīja zinātnes “sliedēs”. Institūtu viņš beidza 1955. gadā un 1957. gadā iestājās aspirantūrā V.L. Komarova Botānikas institūtā Ļeņingradā, kuru beidza 1960. gadā. Šajā gadā viņš uzsāka darba gaitas Zinātņu Akadēmijas Botāniskajā dārzā (tagad Nacionālais botāniskais dārzs) Floras sektorā, kur nostrādājis 8 mēnešus, jo uzvarējis konkursā par asistenta vietu Latvijas Valsts Universitātes Bioloģijas fakultātē Botānikas katedrā. Raksturojumā Universitātei, kuru devis dārza direktors I. Zunde, teikts, ka Langenfelds pierādījis sevi kā spējīgu zinātnisko darbinieku, bet “grūtības darbā b. Langenfeldam sagādā organizatoriskas dabas jautājumi. Attieksmēs ar kolēģiem un sev padotiem b. Langenfelds ir maz prasīgs, ļoti biedrisks un izpalīdzīgs”. Tādu viņu ar cieņu atceramies arī mēs – viņa studenti.

Ar kolēģiem apm. 1998.g. No E. Vimbas fotoarhīva

Aspirantūras laikā V. Langenfelds uzsāk darbu pie ābeļu (Malus Mill.) ģints izpētes. Sākumā šī izpēte aptver Latvijas teritoriju. Viņa darba vadītājs bija zinātņu doktors PSRS ZA korespondētājloceklis profesors Aleksandrs Fjodorovs. Ļeņingradā viņš iepazinās ar tādiem augu sistemātikas teorētiķiem profesoriem kā I. T. Vasiļčenko, J.G. Bobrovs, M.E. Kirpičņikovs, S.K. Čerepanovs, akadēmiķi A. L. Tahtadžans. 1961. gadā tika aizstāvēta bioloģijas zinātņu kandidāta disertācija un izdota monogrāfija “Latvijas PSR Ābeļu sugas” (1).

Langenfelds turpināja strādāt pie ābeļu ģints evolucuionārās morfoloģijas, izveidoja oriģinālu ģints sistemātiku, izstrādāja ābeļu ģints ontoģenēzi. Viņa pētījumi sākumā aptvēra Baltijas valstis, vēlā visu bijušās PSRS teritoriju un PSRS herbārijos uzkrāto ārvalstīs ievākto materiālu. 1967. – 1969. gadā ekspedīcijās apceļota visa PSRS teritorija, īpaši Ukraina, Moldova, Kaukāzs un Vidusāzija, kur dabā pētīta ābeļu sugu izplatība un daudzveidība. 1967. gadā V. Langenfelds dodas pirmajā ārzemju komandējumā uz Rostokas Universitāti un apmeklē arī citus Austrumvācijas botāniskos dārzus un universitātes. Darbs Vissavienības Botānikas institūtā ļāva izmantot herbārija apmaiņu pa pastu ar lielajiem ārzemju herbārijiem. Rezultātā tapa globāls ābeļu ģints pētījums un 1971. gadā Tartu Universitātē aizstāvēta doktora disertācija, kas 1992. gadā pielīdzināta habilitētā doktora grādam. Šī darba pilnveidotā un papildinātā versija izdota monogrāfijā 1991. gadā (3).

LU profesors lasīja botānikas pamatkursus morfoloģijā, augstāko augu sistemātikā. Viņu interesēja augstāko augu izcelšanās, filoģenēzes problēmas. Viņš izstrādāja un lasīja speckursus augu evolucionārajā morfoloģijā, filoģenētiskajā augu sistemātikā. 1973. gadā izdota mācību grāmata “Augstāko augu sistemātika” (līdzautori E. Ozoliņa, G. Ābele). Ši grāmata ir oriģināla ar konsekventu faktiskā materiāla evolucionāro traktējumu pēc akadēmiķa A. Tahtadžana ziedaugu filoģenētiskās sistēmas. Komandējuma laikā Rostokā V. Langenfeldam izdodas vienoties par studentu apmaiņu vasaras prakšu laikā, jau 1968. gadā profesors ved pirmo LVU botānikas studentu grupu praksē uz Vāciju un ievada regulāru studentu apmaiņu. Profesors vadījis vairāk kā simts kursa darbus un diplomdarbus, viņa vadībā aizstāvētas vairākas disertācijas (piem. M. Avenai, V. Isakovam, D. Šmitei, P. Evartam). Daudzus zinātniekus viņš konsultējis augu sistemātikas un evolūcijas jautājumos.

Langenfelds pblicējis vairāk kā 100 zinātnisku rakstu, rakstījis enciklopēdijām, populārzinātniskiem izdevumiem.

Profesors V. Langenfelds devās mūžībā 2007. gada 15. jūlijā. 

  1. Langenfelds V. Latvijas PSR ābeļu sugas. Rīga, 1961.
  2. Langenfelds V., Ozoliņa E., Ābele G. Augstāko augu sistemātika. Rīga, 1973.
  3. Лангенфельд В.Т. Яблоня. Морфогения. Эволюция. Филогения. География. Систематика. Рига, “Зинатне”. 1991.

Par V. Langenfeldu:

Dr. emeritus Gaida Ābele

Leave a reply

Šodien savā mājaslapā publicējam sēru ziņu: 15. jūlijā mūža miegā aizmigusi docente Gaida Ābele. Viņa bija LBB biedrene gandrīz 70 gadus (1954). Mēs – Gaidas kolēģi, diplomanti un studenti  pieminēsim viņu un paturēsim gaišā piemiņā. 

Latvijas Botānikas biedrības vārdā izsakām līdzjūtību ģimenei un visiem tuviniekiem.

Foto: I. Jepsena (2021, janvāris)

Docente dzimusi 1931. gada 31. janvārī Rīgā Armijas tipogrāfijas mašīnburtliča, kaprāļa Teodora Elkšņa un aktrises un režisores Elvīras-Līnas Elksnes (dzimusi Lapiņa) ģimenē. Mācījusies Rīgas Krišjāņa Barona pamatskolā, 1950.gadā beigusi Rīgas 2.visusskolu. Pēc vidusskolas beigšanas viņa (pēc pašas vārdiem) nevarējusi izlemt – mācīties par aktrisi, vai pievērsties eksaktām zinātnēm. Mammas vērtējums bijis skarbs – tev nepietiek asuma, lai izdzīvotu teātra pasaulē. Tā mēs ieguvām lielisku botānikas pasniedzēju, un, kad bija nepieciešams, ne artistiskuma, ne asuma viņai netrūka.  

1955. gadā pēc studijām Latvijas Valsts Universitātes Bioloģijas fakultātē G. Ābele kā asistente uzsāka darbu Bioloģijas fakultātes Botānikas katedrā profesora Paula Galenieka vadībā. Tur viņa nostrādāja līdz aiziešanai pensijā 1994. gadā. Trīs gadus (1956-1959) G.Ābele mācījās aspirantūrā un 1969. gadā aizstāvēja disertāciju par tēmu “Lapukoku meža tipi mistrājā Zemgales līdzenumā”. Par to 1970. gadā viņai piešķirts bioloģijas zinātņu kandidāta grāds. 1959.gadā Gaida Ābele ievēlēta par vecāko pasniedzēju un 1971.gadā – par docenti. 2015. gadā viņai piešķirts Dr. emeritus goda nosaukums.

Strādājot Latvijas Valsts Univeristātes Bioloģijas fakultātes Botānikas katedrā, docente Ābele lasīja lekcijas, vadīja laboratorijas darbus un studentu vasaras   prakses bioloģijas un ģeogrāfijas studentiem augstāko augu sistemātikā, PSRS augu ģeogrāfijā, ģeobotānikā, mežzinātnē, Latvijas floras aizsardzībā. Viņa bija daudzu diplomdarbu vadītāja un recenzente. Docente Ābele vadīja arī Bioloģijas fakultātes studentu mācību ekspedīcijas uz Ukrainu, Vācijas Demokrātisko Republiku, Čehoslovākiju. Daudzi studenti aizrāvās ar botāniku pēc kopīgām ekskursijām ar G. Ābeli uz Slīteres rezervātu, Gaujas nacionālo parku, Krustkalnu rezervātu, dodoties aizsargājamo augu atradņu meklējumos. G. Ābele ir vairāku mācību metodisko materiālu autore un piedalījusies mācību grāmatu sarakstīšanā.

Docente Ābele piedalījusies Latvijas īpaši aizsargājamo teritoriju vaskulāro augu floras un veģetācijas izpētē, īpaši Gaujas nacionālajā parka Nurmižu rezervā, Krustkalnu rezervātā. Par Krustkalnu rezervātu, kopā ar savu studenti I. Miezīti, sarakstījusi monogrāfiju “Krustkalnu rezervāts”. G. Ābele piedalījusies rakstu krājumu sērijas  “Latvijas floras horoloģija” (Хорология Флоры Латвийской ССР) sastādīšanā, vadījusi gadagrāmatas “Retie augi un dzīvnieki” sastādīšanu un izdošanu. Baltijas floras konspektam G. Ābele apstrādājusi santalu (Santalaceae R. Brown), asinszāļu (Hypericaceae A.L. Juss.) un skarblapju (izņemot neaizmirstulītes) (Boraginaceae A. L. Juss.) dzimtas.

Gaidas Ābeles ievāktais paparžaugu un ziedaugu herbārijs glabājas LU Muzeja herbārijā (RIG).

Docente Ābele daudz darījusi dabas aizsardzības jomā Latvijā. Viņa izstrādāja metodiku īpaši aizsargājamo augu atradņu apsekošanai un dokumentēšanai. Šajā darbā viņa iesaistīja studentus. Tika izstrādāti vairāki kursa darbi un diplomdarbi par īpaši aizsargājamo augu izplatību pusei no Latvijas PSR administratīvajiem rajoniem. Inventarizācijas rezultāti un ieteikumi floras aizsardzībai tika nodoti Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijai un Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības rajonu nodaļām. G. Ābeles izstrādātā metodika tika vēlāk izmantota Latvijas Vides aizsardzības komitejas darbā.

G. Ābele iesaistījās arī jaunu īpaši aizsargājamo teritoriju izveidošanā, atbalstīja dabas aktīvistus viņu centienos novērst vērtīgu dabas objektu bojāeju. Tādi ir, piemēram Vecdaugavas dabas liegums un Daugavgrīvas dabas liegums Rīgā u.c.

Viņa rakstījusi populāros žurnālos par dabas aizsardzības nozīmi un uzstājusies ar lekcijām. Līdz sirmam vecumam iesaistījās dabas aizsardzības projektos Allažu pagastā un Siguldas novadā, kur viņas darbs un zināšanas tika augstu vērtētas. Docente Gida Ābele bija Latvijas PSR Zinību biedrības biedrene un ilggadēja Dabas un vēstures pieminekļu aizsardzības biedrības Floras aizsardzības sekcijas priekšsēdētāja. 

Docentes darbs tika novērtēts un viņai piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātās dabas aizsardzības darbinieces goda nosaukums (1987). Par lielu ieguldījumu zinātniskajā un mācību darbā 1988. gadā viņas vārds ierakstīts LVU Goda grāmatā. 2019. gadā viņai piešķirts Siguldas Goda novadnieces goda nosaukums. 

Vairāk par docenti, Dr. emeritus Gaidu Ābeli lasiet: https://lv.wikipedia.org/wiki/Gaida_Ābele  

25. augusta jubilāri

Leave a reply

Šī gada 25. augustā atzīmējam divu ievērojamu Latvijas botāniķu jubilejas. Aleksandram Zāmelim – 125. gadi. Latvijas Zinātņu Akaddēmijas Bioloģijas institūta Botānikas laboratorijas vecākai zinātniskai līdzstādniecei Dr. biol. Irēnai Fatarei – 85. Sirsnīgi sveicam Irēnu dzimšanas dienā!

Aivara Ēmaņa foto

Irēna dzimusi un augusi Leišmalē Brunavā skolotāju ģimenē, skolā gājusi Bauskā, 1960. gadā absolvējusi LU Bioloģijas fakultāti un no 1961. līdz 1993. gadam strādājusi Bioloģijas institūta Botānikas laboratorijā. 1968.gadā Irēna ieguva zinātņu kandidāta grādu (kopš 1993. gada Dr. biol.).  

Irēnai piemīt liela mērķtiecība un darbaspējas. Viņa ir vairāk kā 50 zinātnisku publikāciju autore, izdevuma “Latvijas PSR horoloģija” (kr.v.) redaktore, rakstījusi arī populārzinātniskus rakstus enciklopēdijām un periodiskajiem izdevumiem. Kad Botānikas laboratorija uzsāka darbu pie Latvijas floras izpētes, Irēna pievērsās sugu areālu teorijai, augu ģeogrāfijai un floras ģenēzei. Viņa piedalījās darbā pie Eiropas Floras atlasa veidošanas, kuru vada Helsinku universitāte Somijā. Par bibliogrāfisku retumu kļuvis I. Fatares 1992. gadā publicētais raksts “Latvijas floras komponentu izplatības analīze un tās nozīme augu aizsardzības koncepcijas izstrādāšanā”. 

Dabā par viņas galveno izpētes objektu kļuva Daugavas ieleja. Kad izvērtās kustība pret Daugavpils HES celtniecību, Irēna Fatare pārstāvēja laboratoriju un gatavoja zinātniskos argumentus par Daugavas nozīmi Latvijas floroģenēzē. Tika sagatavoti zinātniskie pamatojumi jaunu aizsargājamo teritoriju “Daugavas loki” un “Daugavas ieleja” izveidošanai. 1987. gadā sērijā “Daba un mēs” izdota  populārzinātniska grāmata “Daugavas ielejas flora”. Daudzo gadu darbs apkopots monogrāfijā  “Daugavas ielejas flora”, 1989 (krievu val.). 

Es Irēnu atceros kopš 1974.gada vasaras, kad mēs – pirmā kursa studentes – pievienojāmies Botānikas laboratorijas ekspedīcijai Mazsalacā. Mani iedalīja viņai par līdzi gājēju. Irēna mācīja man augus, kā lietot augu noteicēju. Smejoties vienmēr sākām ar “koks vai krūms”. Pēc tās vasaras es sapratu, ka bioķīmiķe nebūšu! Cik daudz tur bija Irēnas, cik – visas ekspedīcijas atmosfēras nopelns, grūti teikt.

Irēnai ļoti patīk siltums un saule. Kornēlija (K. Birkmane) esot brīnījusies – kā botāniķiem var būt tik viendabīgs iedegums zem zoda? Kādreiz Irēna teica, ka pēc aiziešanas pensijā pārcelsies uz Suhumi un dzīvos Botāniskajā dārzā zem lielas egles. Tas nu, paldies Dievam, nav piepildījies un viņa darbīgi rosās savās tēva mājās Brunavā. Lai veselība un možs gars, lai priecē puķes dārzā un mīļi cilvēki!

Ilona Jepsena