Author Archives: Ilona Jepsena

LBB – 70 Arheoloģija

            Šogad Latvijas botāniķu biedrība svin jubileju – 70 gadi, kas pavadīti kopīgiem spēkiem pētot Latvijas augu daudzveidību un šo dabas vērtību tālāku popularizēšanu sabiedrībā.  Kā biedrība veidojusies, kas bijuši tie cilvēki, kas dažādos laikos stāvējuši pei biedrības stūres? Kas bijuši tie, kas ar savu dabas mīlestību un degsmi ir bijuši kā pozitīvais piemērs, un spējuši aizraut citus? Vai mums tas ir svarīgi? Mēdz teikt, ka nezinot savu pagātni, mēs noniecinām nākotni! Ikvienu biedrību veido tās pagātne, kas nemanāmi savijas ar tagadni un iesniedzas nākotnē. Mūsu vēsturē ir daudz interesanu, aizraujošu faktu un notikumu. Iespējams, ka daudzām šādām it kā nebūtiskām lietām neesam pievērsuši pienācīgu uzmanību, jo uzskatām tās par pašsaprotamām. Kā rezultāts tam – daudzi fakti ir paspēti labi aizmirst! Vēl daudzas biedrībai svarīgas lietas mūsdienu jaunā botāniķu paaudze tā arī nekad nav zinājusi, un nezinādami var palaist aizmirstībā. Kas te būtu labojams? Ar pieredzējušāko biedru aktīvu līdzdalību, kuri atminas agrākos laikus, kuri strādājuši kopā un bijuši labi pazīstami ar biedrības dibinātājiem, gribam šādus faktus celt gaismā!

Ko mēs zinām par LBB pašiem pirmsākumiem? Tā kā Biedrības dokumentus nav izdevies apzināt, jāmēģina tās dibināšanu restaurēt, izmantojot citus avotus. Noderīga šai darbā ir 1978. gadā iznākusī Uzziņu grāmata par Vissavienības Botāniķu biedrību[1]. Tajā rakstīts, ka VBO Latvijas nodaļa ir dibināta 1952. gadā. Grāmatā publicēts VBO biedru saraksts. Tajā minēts, ka 1978. gada 1. janvārī Latvijas nodaļā bija 60 biedri. Biedru sarakstā gan izdevās atrast tikai 45 vārdus no Latvijas.  Savukārt, no tiem 9 biedrībā iestājušies 1952. gadā. Mums zināms, ka Pauls Galenieks un Gali Sabardina 1978. gadā jau bija miruši, bet piedalījās biedrības dibināšanā. Par citiem, iespējams, toreiz jau mirušiem biedriem mums ziņu nav. 

Kas tad bija šie pirmie? Tie noteikti bija Gali Sabardina un Pauls Galenieks. Tā kā Vissavienības Botāniķu biedrība darbojās PSRS Zinātņu Akadēmijas paspārnē, arī Latvijas filiāles dibināšanai vajadzētu būt saistītai ar LPSR Zinātņu Akadēmiju. 1951. gadā bija nodibināts Bioloģijas institūts un tajā par direktora vietnieci zinātniskajā darbā un Dabas resursu atjaunošanas kompleksās izpētes sektora vadītāju sāka strādāt botāniķe Gali Sabardina (1914–1973). Par institūta zinātnisko sekretāru kļuva bioķīmiķis Krists Gūtmanis (1926). Viņš laipni piekrita intervijai pa telefonu. Gūtmaņa kungs atceras, ka institūta pirmsākumos sēdējis ar G. Sabardinu vienā kabinetā un droši vien viņas ietekmē kļuvis par LBB biedru.

Lauka darbu sezona 1956. gads. Stāv no kreisās: M. Bumbure (?), L. Tabaka, A. Aboliņa. Sēž: G. Sabardina, M. Galeniece (Foto no L. Tabakas arhīva)

Svarīgu loma biedrības dibināšanā noteikti bija prof. Paulam Galeniekam (1891–1962). Viņš bija vienīgais no LU un LLA botānikas profesoriem, kurš nebija devies trimdā un pazina Latvijā palikušos profesionāļus. Varam iedomāties, ka tieši viņš pulcināja pārējos – doc. Mariju Galenieci (1890–1984) – LVU Purvu ekspluatācijas katedras vadītāju, doc. Voldemāru Langi (1907–1989) – LLA Mežsaimniecības fakultātes Botānikas katedras vadītāju, Emīliju Ozoliņu (1895–1975) – LVU Botāniskā dārza direktori, Mariju Tauju (1899–1975) – LVU Augu fizioloģijas katedras vadītāju. 1952. gadā viņi visi vēl bija vadošos amatos. Drīz pēc tam sākās “buržuāzistisko” mācībspēku novirzīšana malā. Bet tas jau būtu cits stāsts. 

Paula Galenieka 70.gadu jubilejas svinības. Sveicējas no labās K. Birkmane, L. Tabaka. (Foto no L. Tabakas arhīva)

1952. gadā LBB iestājās arī Kornēlija Birkmane (1925–1982), Valentīna Jaudzeme (1916–1985), Milda Bumbura (1919–1981). Viņas LVU bija beigušas jau pēc kara un klausījušās botānikas lekcijas pie P. Galenieka. Kornēlija strādāja Bioloģijas fakultātē pie Latvijas Floras. Milda un Valentīna bija uzsākušas darbu LLU Botānikas katedrā pie doc. Langes. P. Galenieks droši vien uzrunāja arī Jūliju Smarodu(1884 – 1956) un Alfrēdu Rasiņu (1916–1995), kuri tajā laikā strādāja Vissavienības Augu Aizsardzības Institūta Baltijas filiālē.

G. Sabardinas personas lietā atrodam ierakstu, ka viņa bijusi VBB Latvijas nodaļas priekšsēdētāja bez norādes par konkrētu periodu. Zināms arī, ka no 1954. līdz 1959. gadam biedrības sekretāres pienākumus pildīja E. Ozoliņa, un K. Gūtmanis atceras, ka pildījis revīzijas komisijas priekšsēdētāja pienākumus. 1954. gadā biedrībā iestājās arī citi LVU absolventi – G. Ābele, E. Vimba, A. Āboliņa, L. Tabaka, V. Irbe, 1955. gadā – A. Mauriņš, 1956. – A. Piterāns u.c.  

Tāds īsumā ir mūsu biedrības aizsākums. Novēlēsim tai daudz interesantu veikumu Latvijas augu valsts izpētē un atbalstu un mīlestību no Latvijas sabiedrības!

LBB priekšsēdētājs Pēteris Evarts-Bunders, Ilona Jepsena

[1] Всесоюзное ботаническое общество. Справочник. Ленинград, 1978.


Latvijas Botāniķu biedrības Sūnu grupa par 2022. gada sūnu izvēlējusies tīkloto ričiju

Tīklotā ričija ir neparastu aknu sūnu, kas sastopama uz augsnes virskārtas mitrās, periodiski applūstošās vietās.

Tīklotā ričija Riccia cavernosa izskatās kā zaļgani veidojumi, kas pieguļ augsnes virskārtai. Tomēr skatoties ar lupu, pamanāms sugai raksturīgais lapoņa (augu ķermenis) virsmas tīklojums, kas to viegli atšķir no citām sūnām. Tā atrodama mitrās vietās uz atsegtas augsnes visu gadu, ja nav sals un sniegs, bet vairāk to sastapsiet vasaras otrā pusēhttp://botany.lv/jaunumi/gada-suna/

LBB 2021. gada pilnsapulce

Biedrības pilnsapulce notika 2021. gada 10. decembrī. Arī šogad, diemžēl, attālināti. Sapulci vadīja Biedrības valdes priekšsēdētājs Pēteris Evarts-Bunders. Zoom platformā tai sekoja 70 biedri. Sapulcē tika nosaukta Gada sūna un Gada augs. Tāpat kā citus gadus izraudzīts Gada atradums. Pilnīgāka ionformācija par pilnsapulci šeit: http://botany.lv/jaunumi/statuti/

Gada atradums 2021

Caldesia parnassifolia (L.) Parl – jauna suga Latvijas florā

Laura Grīnberga, Uvis Suško

Augusta vidū apsekojot ezerus, kas atrodas uz Latvijas un Lietuvas robežas, Laura Grīnberga atklāja Latvijai jaunu ūdensaugu sugu – Caldesia parnassifolia (L.) Parl. Atradne ir uzskatāma par šīs sugas izplatības areāla tālāko ziemeļu punktu. C. parnassifolia konstatēta Lielajā Kumpinišķu ezerā aizsargājamo ainavu apvidū “Augšzeme”, aizaugušā ezera piekrastē, aptuveni 1 m dziļumā. Lielais Kumpinišķu ezers ir pārrobežu ezers. 24. septembrī ezeru apsekoja Uvis Suško, lai precizētu sugas izplatību ezerā. Ezera Latvijas daļā C. parnassifolia atrasta 24 vietās 63 m2 lielā platībā, bet Lietuvas – 2 vietās 5 m2 lielā platībā. Tā aug galvenokārt nelielās audzēs un grupās gar virsūdens augu joslas malu, vietām arī virsūdens augu joslā starp skrajākiem meldriem un niedrēm 0,5-1,6 m dziļumā uz dūņaina pamata.

Kumpinišķu_ezers1.JPG
1. attēls. Caldesia parnassifolia Lielajā Kumpinišķu ezerā. Foto L. Grīnberga 2021.
Continue reading

Ruiša pūķgalvei neklājas labi

Ruiša pūķgalvei neklājas labi – Latvijas Botāniķu biedrība pabeigusi izvērtējumu par Gada augu 2020

Pēteris Evarts-Bunders

Ruiša pūķgalvi Dracocephalum ruyschiana  Latvijas teritorijā pirmoreiz atradis 19. gs. dabaspētnieks Eduards Lēmanis divās vietās Latgalē – Antonopolē un Numernē. Tur pūķgalve tolaik augusi sausos priežu mežos uz osiem – savdabīgiem garenas formas reljefa pacēlumiem, kam raksturīgas stāvas nogāzes un granšaini nogulumi ar kaļķaina materiāla piejaukumu. Kopš E. Lēmaņa atradumiem, apkopojot visus zināmos literatūras un herbārija datus, Ruiša pūķgalve kopumā ir novērota vai ievākta herbārijā 21 atradnē, lielākoties Latvijas austrumu un centrālajās daļās (1. attēls).

1. attēls. Visas Latvijā kopš 19. gs. konstatētās Ruiša pūķgalves atradnes.
Continue reading