Ruiša pūķgalvei neklājas labi

Ruiša pūķgalvei neklājas labi – Latvijas Botāniķu biedrība pabeigusi izvērtējumu par Gada augu 2020

Pēteris Evarts-Bunders

Ruiša pūķgalvi Dracocephalum ruyschiana  Latvijas teritorijā pirmoreiz atradis 19. gs. dabaspētnieks Eduards Lēmanis divās vietās Latgalē – Antonopolē un Numernē. Tur pūķgalve tolaik augusi sausos priežu mežos uz osiem – savdabīgiem garenas formas reljefa pacēlumiem, kam raksturīgas stāvas nogāzes un granšaini nogulumi ar kaļķaina materiāla piejaukumu. Kopš E. Lēmaņa atradumiem, apkopojot visus zināmos literatūras un herbārija datus, Ruiša pūķgalve kopumā ir novērota vai ievākta herbārijā 21 atradnē, lielākoties Latvijas austrumu un centrālajās daļās (1. attēls).

1. attēls. Visas Latvijā kopš 19. gs. konstatētās Ruiša pūķgalves atradnes.

2020. gadā Ruiša pūķgalve tika izvēlēta par Gada augu. Iepriekšējā gada laikā Latvijas Botāniķu biedrības biedri apsekoja visas vēsturiskās atradnes, lai saprastu aktuālo šīs retās sugas stāvokli. Pūķgalve konstatēta tikai astoņās vietās, kas ir ievērojami mazāk, nekā tika prognozēts. Iespēju robežās tika skatītas arī citas pūķgalves augšanai piemērotas vietas, tomēr jaunas, agrāk nezināmas atradnes netika konstatētas (2. attēls).

2. attēls. 2020. gadā konstatētās Ruiša pūķgalves atradnes.

Kopējais šai sugai piederīgo augu skaits valstī ir mazs – tikai aptuveni 2600 ceru visās atradnēs kopā. Vērtējot ziedošu, vitālu augu īpatsvaru vēl aizvien pastāvošajās populācijās, tas svārstās robežās no 50 līdz 80%. Pūķgalves populācijas Latvijā apdraud nelielais atradņu skaits, populāciju sadrumstalotība un savstarpējā izolācija. Tikai trīs atradnēs konstatētas bagātīgas audzes ar daudziem un vitāliem ceriem – Numernē, Andrupenē un Daugavas lokos, un šo trīs atradņu augu skaits veido ap 80% no visas valsts populācijas. Citās zināmajās atradnēs pēdējos gados ziņots par pūķgalves indivīdu skaita samazināšanos – par to var objektīvi spriest, salīdzinot jaunākos datus ar agrāk veiktu pētījumu datiem. Novērota arī ziedošo ceru skaita un kopējās augu vitalitātes pasliktināšanās.

Pūķgalves atradnē Lielajos Kangaros suga pēdējo reizi bija konstatēta 1976. gadā. Pēc tam atradni uzskatīja par izzudušu, bet pirms 15 gadiem tika veikta sugas reintrodukcija[AP1]  – eksperimentāli stādījumi un sekmju novērojumi. Lai arī šeit sugas atradne ir atjaunojusies, vismaz pagaidām tā ir neliela un ar nelielu ziedošo augu īpatsvaru. Tas liecina, ka izzudušu augu atradņu atjaunošana nebūt nav vienkārša.

Par Ruiša pūķgalves izzušanas vai atradņu vitalitātes pasliktināšanās iemesliem   var diskutēt, tomēr, visticamāk, tie ir piemērotu dzīvotņu izzušana augsnes pārbagātināšanās (eitrofikācijas) rezultātā. Sausajās un saulainajās osu dienvidu nogāzēs un citās atradnēs sausos priežu mežos, pakāpeniski pieaugot barības vielu daudzumam augsnē, veidojas lazdu un citu krūmu pamežs, egļu un bērzu paauga, noēnojot augsnes virskārtu un nomācot saulmīļu augu sugas, par kādu uzskatāma arī Ruiša pūķgalve. Papildus būtisks drauds ir nelielais indivīdu skaits atlikušajās atradnēs un lielais attālums starp atlikušajām atradnēm.


Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *