Voldemārs Langenfelds dzimis 1923. gada 6. augustā. Vairākās enciklopēdijās viņa dzimšanas diena saputrota un viņa kolēģi G. Ābele un E. Vimba zināja stāstīt, ka nācies atraidīt apsveicējus, kas mēnesi agrāk ieradušies sveikt profesoru apaļās jubilejās. Profesora dzimtās mājas ir “Garlauki” Auru pagastā, Zemgalē. Pēc E. Vimbas: “Tēvs ļoti mīlējis augļkopību un turpat trešdaļa jaunsaimniecības bijusi apstādīta ar dārzu. Tas prasīja sistemātisku kopšanu un bērni tika agri iesaistīti darbā. Te meklējams arī avots V. Langenfelda interesei par ābelēm”.
Langenfelda paaudze gāja cauri Otrā Pasaules kara dzirnām. Viens viņa brālis tika mobilizēts “Leģionā”, Voldemārs – 1944. gadā Padomju Armijā. Tikai pēc demobilizācijas viņš varēja pabeigt Bulduru dārzkopības tehnikumu un sāka strādāt gan par dārznieku, gan skolotāju.
1952. gadā V. Langenfelds iestājās Rīgas Pedagoģiskajā institūtā. Te viņš sastapa Emīliju Ozoliņu, kura viņu, tāpat kā Alfonu Piterānu, ievirzīja zinātnes “sliedēs”. Institūtu viņš beidza 1955. gadā un 1957. gadā iestājās aspirantūrā V.L. Komarova Botānikas institūtā Ļeņingradā, kuru beidza 1960. gadā. Šajā gadā viņš uzsāka darba gaitas Zinātņu Akadēmijas Botāniskajā dārzā (tagad Nacionālais botāniskais dārzs) Floras sektorā, kur nostrādājis 8 mēnešus, jo uzvarējis konkursā par asistenta vietu Latvijas Valsts Universitātes Bioloģijas fakultātē Botānikas katedrā. Raksturojumā Universitātei, kuru devis dārza direktors I. Zunde, teikts, ka Langenfelds pierādījis sevi kā spējīgu zinātnisko darbinieku, bet “grūtības darbā b. Langenfeldam sagādā organizatoriskas dabas jautājumi. Attieksmēs ar kolēģiem un sev padotiem b. Langenfelds ir maz prasīgs, ļoti biedrisks un izpalīdzīgs”. Tādu viņu ar cieņu atceramies arī mēs – viņa studenti.
Aspirantūras laikā V. Langenfelds uzsāk darbu pie ābeļu (Malus Mill.) ģints izpētes. Sākumā šī izpēte aptver Latvijas teritoriju. Viņa darba vadītājs bija zinātņu doktors PSRS ZA korespondētājloceklis profesors Aleksandrs Fjodorovs. Ļeņingradā viņš iepazinās ar tādiem augu sistemātikas teorētiķiem profesoriem kā I. T. Vasiļčenko, J.G. Bobrovs, M.E. Kirpičņikovs, S.K. Čerepanovs, akadēmiķi A. L. Tahtadžans. 1961. gadā tika aizstāvēta bioloģijas zinātņu kandidāta disertācija un izdota monogrāfija “Latvijas PSR Ābeļu sugas” (1).
Langenfelds turpināja strādāt pie ābeļu ģints evolucuionārās morfoloģijas, izveidoja oriģinālu ģints sistemātiku, izstrādāja ābeļu ģints ontoģenēzi. Viņa pētījumi sākumā aptvēra Baltijas valstis, vēlā visu bijušās PSRS teritoriju un PSRS herbārijos uzkrāto ārvalstīs ievākto materiālu. 1967. – 1969. gadā ekspedīcijās apceļota visa PSRS teritorija, īpaši Ukraina, Moldova, Kaukāzs un Vidusāzija, kur dabā pētīta ābeļu sugu izplatība un daudzveidība. 1967. gadā V. Langenfelds dodas pirmajā ārzemju komandējumā uz Rostokas Universitāti un apmeklē arī citus Austrumvācijas botāniskos dārzus un universitātes. Darbs Vissavienības Botānikas institūtā ļāva izmantot herbārija apmaiņu pa pastu ar lielajiem ārzemju herbārijiem. Rezultātā tapa globāls ābeļu ģints pētījums un 1971. gadā Tartu Universitātē aizstāvēta doktora disertācija, kas 1992. gadā pielīdzināta habilitētā doktora grādam. Šī darba pilnveidotā un papildinātā versija izdota monogrāfijā 1991. gadā (3).
LU profesors lasīja botānikas pamatkursus morfoloģijā, augstāko augu sistemātikā. Viņu interesēja augstāko augu izcelšanās, filoģenēzes problēmas. Viņš izstrādāja un lasīja speckursus augu evolucionārajā morfoloģijā, filoģenētiskajā augu sistemātikā. 1973. gadā izdota mācību grāmata “Augstāko augu sistemātika” (līdzautori E. Ozoliņa, G. Ābele). Ši grāmata ir oriģināla ar konsekventu faktiskā materiāla evolucionāro traktējumu pēc akadēmiķa A. Tahtadžana ziedaugu filoģenētiskās sistēmas. Komandējuma laikā Rostokā V. Langenfeldam izdodas vienoties par studentu apmaiņu vasaras prakšu laikā, jau 1968. gadā profesors ved pirmo LVU botānikas studentu grupu praksē uz Vāciju un ievada regulāru studentu apmaiņu. Profesors vadījis vairāk kā simts kursa darbus un diplomdarbus, viņa vadībā aizstāvētas vairākas disertācijas (piem. M. Avenai, V. Isakovam, D. Šmitei, P. Evartam). Daudzus zinātniekus viņš konsultējis augu sistemātikas un evolūcijas jautājumos.
Langenfelds pblicējis vairāk kā 100 zinātnisku rakstu, rakstījis enciklopēdijām, populārzinātniskiem izdevumiem.
Profesors V. Langenfelds devās mūžībā 2007. gada 15. jūlijā.
- Langenfelds V. Latvijas PSR ābeļu sugas. Rīga, 1961.
- Langenfelds V., Ozoliņa E., Ābele G. Augstāko augu sistemātika. Rīga, 1973.
- Лангенфельд В.Т. Яблоня. Морфогения. Эволюция. Филогения. География. Систематика. Рига, “Зинатне”. 1991.
Par V. Langenfeldu:
- A. Mauriņš. Bioloģijas zinātņu doktors profesors Voldemārs Langenfelds. Profesors Voldemārs Langenfelds. Personālais bibliogrāfiskais rādītājs. Rīga, 1983. 7.-9. lpp.
- Enciklopēdija Latvijas daba, 6.sēj. Rīga, 1998.
- Botāniķis – pedagogs – dārzkopis Voldemārs Langenfelds. https://www.lu.lv/muzejs/par-mums/zinas/zina/t/78893/?fbclid=IwAR26H590gbJO3dgO6UBlBVE6rWB6i3jc_U9WMet67Ioq6ThAEqkYNn7Qb1M
- E. Vimba. Profesors Voldemārs Langenfelds.
- https://lv.wikipedia.org/wiki/Voldemārs_Langenfelds#Zinātniskā_darbība