Category Archives: Gada Augs

Gada augs 2017 – dzeltenā salmene

Par 2017. gada augu Latvijas Botāniķu biedrība izvēlējusies dzelteno salmeni Helichrysum arenarium, kuru visi labāk pazīst ar nosaukumu – dzeltenā kaķpēdiņa. Šis tautas nosaukums arī labi raksturo pašu auga ziedkopu, jo nelielie ziedu kurvīši sakārtoti ziedkopā, kas kopumā atgādina kaķa pēdiņu. Sugas zinātniskais nosaukums veidojies no grieķu valodas, kur ģints nosaukums nozīmē „zeltaina saule”, savukārt sugas nosaukums „arenarium” apzīmē tai raksturīgo augteni – smilšainas vietas.

Dzeltenā salmene. Foto: A. Opmanis

Dzeltenā salmene. Foto: A. Opmanis

Tas ir daudzgadīgs, neliels augs, kas zied koši dzelteniem vai oranžas nokrāsas ziediem un Latvijā sastopams galvenokārt valsts dienvidaustrumu daļā. Tas aug sausās, saulainās pļavās vai mežmalās un ceļmalās, tāpēc tam izveidojušies pielāgojumi, kas augam palīdz saglabāt mitrumu – visu augu klāj blīvs, zīdaini balts apmatojums, kas atstaro saules gaismu, samazinot lapu temperatūru un iztvaikošanu. Suga ir izteikti kontinentāla un sastopama Centrāleiropā un Austrumeiropā.

Dzeltenā salmene. Foto: D. Kretalovs

Dzeltenā salmene. Foto: D. Kretalovs

Dzeltenā kaķpēdiņa ir populārs un plaši izmantots ārstniecības augs, kas palīdz pret daudzām kaitēm – dažādām vēdera problēmām, saaukstēšanos, ādas slimībām, kā arī mazina trauksmi un depresiju. Tāpat salmenes ēteriskās eļļās plaši izmantotas kosmētikā, jo tā aizkavē ādas novecošanos. Augs ir ne vien noderīgs mājas aptieciņā, bet arī ļoti dekoratīvs, jo savu krāsu un formu var saglabāt gadiem ilgi, no tā arī cēlies tā nosaukums citās valodās – „immortalle”, „бессмертник”, „everlasting”, – kas nozīmē „nemirstīgā” un „vienmēr ziedošā”.

Dzeltenajai salmenei ir plašs pielietojums, taču dabā tā sastopama arvien retāk, tā iekļauta vairāku valstu aizsargājamo un ierobežoti izmantojamo sugu sarakstos, tostarp arī mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā. Kā galveno apdraudošo faktoru sugas pastāvēšanai var minēt raksturīgo dzīvotņu izzušanu, kā arī pārmērīgo auga izmantošanu. Lai arī suga nav iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos vai Sarkanajā grāmatā, aicinām saudzēt šo skaisto augu, saglabājot neaizaugušas sausās pļavas un nodrošinot to regulāru apsaimniekošanu – pļaušanu vienu reizi gadā un siena novākšanu. Bet veselības uzturēšanai ieteicams iegādāties aptiekās nopērkamās tējas, jo to sastāvā esošās dzeltenās salmenes lielākoties audzētas plantācijās, nevis ievāktas savvaļā. Ja nu tomēr, esat nolēmuši tās ievākt paši – dariet to saudzīgi, nekad nenoplūciet visus ziedošos augus, vienmēr daļu atstājiet arī sēklai.

Par dzeltenās salmenes izplatību Latvijā trūkst aktuālas informācijas, tāpēc Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par šīs sugas atradnēm portālā dabasdati.lv. Bet, ja Jūsu rīcība ir informācija par sugas vēsturiskām atradnēm, tautas nosaukumiem vai kāda cita interesanta informācija par šo sugu, aicinām rakstīt e-pastu uz ruta.sniedze@ldf.lv.

Gada augs 2016 – purva atālene

Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2016 izvēlējusies purva atāleni Parnassia palustris.

Purva atālene ir līdz 35 cm garš lakstaugs ar greznu ziedu. Ziedam ir skaisti dzīslotas ziedlapas un īpašas neauglīgas vēdekļveida putekšņlapas ar pilienveida dziedzeriem izaugumu galos. Uzzied gan tikai jūlija beigās, toties zied līdz septembrim. Vēlās ziedēšanas dēļ radies ģints nosaukums latviešu valodā – atālene, saukta arī par atāla puķi jeb augs, kas zied atālā (atāls – pēc nopļaušanas vai noganīšanas ataugusi zāle). Interesanti, ka zieds smaržo tikai siltos saules staros, bet ne vakarā, kad smaržā ieinteresētie apputeksnētāji jau devušies pie miera. Augs ir indīgs!

Purva atālenes zieds. Pilienveida dziedzeri atgādina medus lāses, ar viltu piesaistot apputeksnētājus no augšas. Taču īstais nektārs atrodas bedrītēs zieda pamatnē, un tas pievilina apputeksnētājus arī no sāna. Foto: Māra Pakalne

Purva atālenes zieds. Pilienveida dziedzeri atgādina medus lāses, ar viltu piesaistot apputeksnētājus no augšas. Taču īstais nektārs atrodas bedrītēs zieda pamatnē, un tas pievilina apputeksnētājus arī no sāna. Foto: Māra Pakalne

Atālenei ir raksturīga skaujoša lapiņa krietnu gabalu virs zemes, pēc tās viegli var pazīt arī neziedošu augu. Tam ir arī garkātainu piezemes lapu rozete. Lapai ir sirds forma, augs esot izmantots arī sirds slimību ārstēšanai, tā radušies arī atbilstoši tautas nosaukumi – rudens sirdszāle un sirsnenīte.

Sirdsveidīgās purva atālenes lapas. Foto: Julita Kluša

Sirdsveidīgās purva atālenes lapas. Foto: Julita Kluša

Purva atālene aug dabiskās mitrās pļavās un kaļķainos zāļu purvos. Ja tā sastopama zālājā – tas ir sugām bagāts un botāniski vērtīgs. Pēdējos gadu desmitos meliorācijas un dabisko zālāju aizaugšanas dēļ ir samazinājies purva atālenei piemērotu dzīvotņu skaits. Tāpēc arī šīs skaistules izdzīvošana kļūst arvien vairāk apdraudēta. Ir izpētīts, ka šis augs spēj izplatīties no viena zālāja uz citu tikai tad, ja zālāji viens no otra nav tālāk par kilometru. Sugu var saglabāt nākamajām paaudzēm, tikai regulāri apsaimniekojot mitrās pļavas un ganības un atjaunojot dabisku mitruma režīmu susināšanas ietekmētos kaļķainos zāļu purvos.

Aicinām ziņot par purva atālenes atradnēm portālā dabasdati.lv, pievienojot vietas aprakstu un foto. Gaidīti arī novērojumi vai tautā lietoti šī auga nosaukumi vai pielietojumi šodien un pagātnē, sūtot uz e-pastu botaniku-biedriba[at]hotmail.com.

Latvijas Botāniķu biedrība

 

Latvijas Botāniķu biedrība par 2015. gada augu izvēlējusies čemuru palēku

Čemuru palēks Chimaphila umbellata ir daudzgadīgs, līdz 25 cm augsts ziemciešu dzimtas puskrūms ar zobainām, ādainām lapām, kas satuvinātas rozetē. Augs ir ziemzaļš – tas atspoguļots arī tā latīņu nosaukumā – „ziemasmīlis”. No jūnija līdz augustam palēks lepojas ar skaistiem rozā ziediem, kas sakārtoti skrajā čemurā un nolīkuši uz leju, tādēļ ziedu čemurs dažkārt atgādina smalki veidotu lietussardziņu. Dažādos Latvijas apvidos tas saukts arī par mātes zālēm, meža mirti, ziemcieti, lielo brūklenāju, zāģrobenāju.

Ziedošs čemura palēks. Foto: J.Kluša.

Ziedošs čemura palēks. Foto: J.Kluša.

Čemuru palēks ierakstīts Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā un vairāku valstu aizsargājamo sugu sarakstos, bet pašlaik nav iekļauts Latvijas īpaši aizsargājamu sugu sarakstos, kaut arī sastopams samērā reti.  Vietās, kur aug čemuru palēks, vērts ieskatīties vērīgāk. Turpat reizēm var atrast arī citus floras retumus – pļavas silpureni, smiltāju neļķi, ziemeļu linneju, vālīšu staipekni un plakanstaipekņus.

Čemuru palēks. Foto: A.Priede.

Čemuru palēks. Foto: A.Priede.

Čemuru palēks ir sausu, skraju priežu mežu suga, taču ne vienmēr tas atrodams šķietami piemērotos apstākļos. Tam ir dažādi iemesli. Augs ir saistīts ar gaišiem augšanas apstākļiem, bet, iztrūkstot dabiskiem traucējumiem mežā, piemēram, ugunsgrēkiem, mežs mainās. Traucējumu trūkuma dēļ pieaug barības vielu daudzums zemsedzē, mežā ienāk egles, kļūst tumšāks, mainās nobiru sastāvs ‒ pamazām apstākļi kļūst čemuru palēkam un citām retajām, gaismas prasīgajām sugām nepiemēroti. Būtisku lomu spēlē arī mikoriza – auga un augsnes sēņu simbioze jeb savstarpēji draudzīgas attiecības, tādā veidā uzņemot dīgšanai un augšanai nepieciešamās barības vielas. Tātad – kur nav nepieciešamās augsnes sēnes, tur arī čemuru palēks nav sastopams. Būtiskas izmaiņas augsnes sēņu sabiedrībās var radīt mežizstrāde, izraisot arī čemuru palēka izzušanu. Augs ir dekoratīvs, tāpēc vietām, īpaši piepilsētu mežos, sugu apdraud izplūkšana.

Čemuru palēks ir plaši izplatīts Ziemeļu puslodē Eirāzijā un Ziemeļamerikā. Tas ir ārstniecības augs, ko iecienījuši Ziemeļamerikas indiāņi. Vairākās valstīs to izmanto cistīta, nierakmeņu un urīnpūšļa, prostatas, tuberkulozes un audzēju ārstēšanā. Auga saknes un lapas Amerikas indiāņi izmantoja tonizējoša dzēriena pagatavošanai.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina būt vērīgiem un saudzīgiem. Lai labāk apzinātu sugas sastopamību, aicinām ziņot čemuru palēka atradumus portālā dabasdati.lv! Tāpat gaidīti jums zināmi tautā lietoti auga nosaukumi, ziņas par auga izmantošanu agrāk un mūsdienās, kā arī novērojumi par mežizstrādes, degšanas un citu traucējumu ietekmi uz šo augu (lūdzam sūtīt uz botaniku-biedriba[at]hotmail.com).

Teksta saīstinātā versija šeit.

2013. gada augs – stāvā vilkakūla

Tik necila, tik pacietīga, bet… tik skaista! Stāvā vilkakūla (Nardus stricta) ir Latvijā samērā bieži sastopama, tomēr necilā izskata dēļ nav izpelnījusies lielu ievērību un reti kurš to pazīst. Vilkakūla nav aizsargājama suga un nav ietverta Sarkanajā grāmatā. Tad kāpēc šim augam vērts pievērst uzmanību?

Stāvā vilkakūla ir neliels graudzāļu dzimtas augs ar blīvu ceru, sarveidīgām, raupjām lapām, kas atgādina vilka kažoka asos akotmatus. Ja vilkakūla paliek nenopļauta vai nenoganīta, tā veido biezu kūlu. Noziedējušai vilkakūlas ziedkopai ir raksturīgs ķemmei līdzīgs izskats – to nevar sajaukt ar citām graudzālēm!

Vilkakulas cinis_SRusinaStāvās vilkakūlas cers – blīvs un spurains. Foto: S. Rūsiņa.

Vilkakulas tuvplans_SRusinaNoziedējusi stāvās vilkakūlas ziedkopa – „ķemme”. Foto: S. Rūsiņa.

Vilkakūla spēj augt īpaši nabadzīgās augsnēs, tā ir apbrīnojami izturīga un spītīga. Vilkakūlas zālājus mēdz saukt par tukšainēm – zelmenis veidojas zems, ar nelielu barības vērtību. Tādi zālāji ir nozīmīga dabas un kultūrvēsturiska bagātība – cilvēka un dabas ilgstošas kopā pastāvēšanas rezultāts. Līdzās vilkakūlai tajos aug daudzas citas tikai dabiskiem zālājiem raksturīgas augu sugas, kuru sastopamība mūsdienās samazinās. Vilkakūlas zālāju platības sarūk, tāpēc visā Eiropas Savienībā tie ir iekļauti aizsargājamo biotopu sarakstā.

Vilkakulas zalajs_APriede Vilkakūlas zālājs – vilkakūlas lapu „sarainuma” un vecās kūlas dēļ tas dažkārt izskatās, ka izspūris kažoks. Foto: A. Priede.

Stāvā vilkakūla ir viena no 57 dabisko zālāju indikatorsugām. Ja tā aug Jūsu pļavā vai ganībā, tad jāatrod vēl vismaz divas indikatorsugas, un Jūs varat droši teikt, ka tas ir dabisks zālājs.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par Gada auga atradnēm portālā www.dabasdati.lv.

Vairāk par stāvo vilkakūlu lasi šeit:
pdf

2012. gada augs – meža vizbulis

Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2012 izvēlējusies meža vizbuli (Anemone sylvestris). Daudzi šo augu labāk pazīst kā Daugavas vizbuli jeb Daugavas anemoni, un tā nav nejaušība, ka vizbuļa vārds saistīts ar šo upi, jo galvenā sugas izplatība ir tieši Daugavas ielejā, bet paretam skaistie, baltziedainie augi sastopami arī citviet Latvijā. Vienīgi kurzemnieki savvaļā meža vizbuli savā pusē, visticamāk, nav redzējuši, jo Latviju šķērso sugas izplatības areāla rietumu robeža, un tas aug galvenokārt valsts austrumu daļā. Īpaši piemērotas sausas, kaļķainas augsnes, tāpēc meža vizbuli var redzēt skrajos priežu mežos, mežmalās un pļavās Daugavas krastu dolomītu atsegumu tuvumā, un vizbuļa liktenis ir tik cieši savijies ar Daugavas likteni. Katrs pavērsiens upes dzīvē sāpīgi skāris vai var nākotnē skart arī meža jeb Daugavas vizbuli – vienalga, vai tā ir kāda HES celtniecība vai Daugavas kanāla rakšana, kuras ideja ik pa brīdim atdzīvojas.

Meža vizbulis ir arī iecienīts krāšņumaugs (ir izveidotas pat vairākas šķirnes), taču tā izplatīšana apstādījumos notiek ar dārza materiālu, un tas ļauj saglabāties vizbuļa savvaļas atradnēm, jo tik daudz jau to nemaz nav – suga ir iekļauta gan Latvijas, gan arī Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.

Interesanti uzzināt, cik tālu uz rietumiem ir atrodams meža vizbulis. Ziņas par sugas atradnēm Kurzemē ļaus precizēt mūsu zināšanas par sugas izplatības areālu, tāpēc botāniķi aicina par Gada auga Rietumlatvijas atradnēm ziņot portālā „Dabasdati.lv”. Protams, gaidītas būs arī citas ziņas, kas saistītas ar meža vizbuļa izplatību Latvijā.

2011. gada augs – Ķekarpaparde (Botrychium ģints)

Ķekarpapardes ir mazi daudzgadīgi augi, kas pieder čūskmēlīšu dzimtai un maz atgādina tos augus, kurus pazīstam kā papardes. Savukārt ģints nosaukums Botrychium norāda uz īpatnējo sporangija formu, jo no grieķu valodas βότριχιων (botrihion) ir tulkojams kā „ķekars jeb čemurs”. Papardēm, tai skaitā ķekarpapardēm, ziedu nav, tās vairojas ar sporām. Ķekarpaparžu lapām ir divas daļas – auglīgā un neauglīgā. Uz auglīgās daļas attīstās sporangiji, kuros nobriest sporas, bet neauglīgā daļa ir katrai ķekarpaparžu sugai atšķirīga, pēc kā tās var atšķirt.

Latvijā ir sastopamas piecas ķekarpaparžu (Botrychium) sugas: pusmēness ķekarpaparde (B. lunaria), Virdžīnijas ķekarpaparde (B. virginianum), zarainā ķekarpaparde (B. matricariifolium), plūksnu ķekarpaparde (B. multifidum), vienkāršā ķekarpaparde (B. simplex). Ķekarpapardes ir reti vai pat ļoti reti sastopami augi gan Latvijā, gan visā Baltijas jūras reģionā. Ķekarpapardes aug dažādos biotopos: pļavās, priežu mežos, atmatās, ceļmalās, mežmalās. Visbiežāk minētie augi veido nelielas grupas vai sastopami tikai atsevišķi augi. Savas retās sastopamības, necilā augstuma un mazo audžu dēļ, ķekarpapardes nav viegli pamanāmi un atrodami augi. Cilvēka darbība – izmīdīšana, uzaršana, teritoriju apmežošana, pļavu aizaugšana ar krūmiem, kā arī citas cilvēka darbības samazina jau tā reto ķekarpaparžu sastopamību.

Biežāk sastopamā ķekarpaparde Latvijā ir pusmēness ķekarpaparde (B. lunaria). Neliels, līdz 20 cm augsts augs, kas ir sastopams sausos biotopos ar skraju augāju – pļavās, mežmalās, skrajos priežu mežos. Ieraudzīt to var tikai vasaras sākumā, jo vasaras otrajā pusē augs pastāv tikai augsnē. Savu latvisko nosaukumu – pusmēness ķekarpaparde – augs ieguvis mazo, skaisto, pusmēness formas lapu plūksnu dēļ, pēc kurām to var labi atšķirt no citām līdzīgām ķekarpaparžu sugām. Pēc dažu tautu ticējumiem šo papardīti sauca par „zāli – atslēgu”. Ticējumi vēsta, ka to sporangiju sastati vasaras saulgriežos norāda virzienu, kurā meklējami aprakti dārgumi.

Lai ieinteresētu cilvēkus vērot dabas dārgumus sev apkārt, šogad Latvijas Botāniķu biedrība grib pievērst cilvēka uzmanību maziem, skaistiem, ar juveliera precizitāti izpildītiem Dabas bērniem – ķekarpapardēm.

Teksts: Romāns Vēveris, Latvijas Botāniķu biedrība
Attēls: Liene Auniņa, Latvijas Botāniķu biedrība

Ziemeļu linneja – Gada augs 2010

Par Gada augu 2010 Latvijas Botāniķu biedrība izvēlējusi ziemeļu linneju Linnaea borealis. Ģints nosaukta zviedru zinātnieka Kārļa Linneja vārdā, kuram šis augs ļoti paticis un kā dzimtas simbols bieži attēlots viņa portretos, ģērbonī un zīmogā.

Mūžzaļā, pa zemi ložņājošā puskrūma stublājs var būt līdz pat 4 m garš, bet zari ar ziednešiem paceļas tikai 5-15 cm augstu. Lapas mazas, gandrīz apaļas. Ziedi – bāli sārti nokareni mazi zvaniņi pa pāriem bezlapaina ziedneša galā, zied vasaras sākumā, nereti otrreiz augustā. Latvijā augs sastopams samērā reti skujkoku un jauktos mežos.

Tagad, kad arvien vairāk izjūtam klimata pasiltināšanos, interesi izraisa jautājums – kā uz to reaģē augi, jo īpaši sugas, kuru izplatība saistīta ar vēsāka klimata apgabaliem. Tāda ir arī ziemeļu linneja. Vai tās areāls nesašaurināsies un suga neizzudīs no Latvijas mežiem? To rādīs laiks, bet tāpēc ir svarīgi fiksēt šobrīd zināmās šī auga atradnes, lai pēc gadiem ir ar ko salīdzināt. Sūti savas ziņas par ziemeļu linnejas atradnēm Latvijas Botāniķu biedrībai uz e-pasta adresi: botan.biedr@gmail.com vai atzīmē novērojumus un sūti attēlus portālam Dabas dati:  http://dabasdati.lv

Linneja. Foto: Valda Baroniņa

Linneja. Foto: Valda Baroniņa

2009. gada augs – jūrmalas dedestiņa

Jūrmalas dedestiņa (Lathyrus maritimus Bigel.) ir daudzgadīgs, vidēja lieluma tauriņziežu dzimtas lakstaugs un pirmajā mirklī atgādina visparastāko zirni, kas aug piemājas dārzā. Taču tas ir maldīgs priekšstats! Jūrmalas dedestiņa ir Latvijā reta un īpaši aizsargājama augu suga, kuru apdraud kāpu izmīdīšana un izbraukāšana, arī noplūkšana. Tās krāšņos ziedus var ieraudzīt no jūnija līdz septembrim.

dedestina

Sastopama ziemeļu puslodes mērenās joslas apvidos Ziemeļamerikā, Eiropas rietumu un austrumu daļā, kā arī Klusā un Atlantijas okeāna un jūru piekrastē. Latvijā šī suga sastopama reti, galvenokārt Kurzemes piejūrā, kur vietām sastopama bieži un gandrīz vienlaidu joslā (neiekļaujot ziemeļu daļu).

Cieši ar jūras piekrasti saistīta suga. Aug tikai liedagā, kāpās un tām piegulošajos sausos priežu mežos. Sastopama no atsevišķiem eksemplāriem līdz blīvās grupās.

2008. gada augs – smaržīgā naktsvijole

naktsv_mazaPar 2008. gada augu Latvijas Botāniķu biedrība izvēlējusi smaržīgo naktsvijoli (Platanthera bifolia (L.) Rich.), lai atgādinātu par augu valsts rotas – orhideju skaistumu un mudinātu tās saudzēt, kā arī saglabāt to augtenes – mitrās pļavas – nopļautas, nenosusinātas, neapmežotas, neuzartas, neapbūvētas.

Smaržīgā naktsvijole ir viena no 32 Latvijas savvaļas orhideju sugām. Pagaidām vēl nereti sastopama mitrās pļavās un mežos, tomēr tās izplatību ievērojami mazinājusi savulaik veiktā lauksaimniecības ķimizācija, meliorācija un pļavu aizaugšana.

Naktsvijole ir viena no noslēpumainākajām un nostāstiem apvītākajām augu sugām – graciozi trausliem, baltiem, smaržīgu ziedu ķekariem, kas jo īpaši reibinoši tvan siltajās jūnija naktīs, aicinot meža dziļumos ar savu skaistumu un smaržu.

Kreima puķe, piena puķīte, divlapainā spīgana – tie ir tikai daži nosaukumi, kā dažādos Latvijas novados dēvē naktsvijoli. Jāņulaika ziedu raibumā saules gaismā ne tik viegli ieraugāma, taču vakara krēslā slaido ziedlapu baltums un smarža apreibina ne tikai auga apputeksnētājus – naktstauriņus un citus sīkus nakts lidoņus, bet arī jāņuzāļu meklētājus. Naktstauriņu garais snuķītis ir kā radīts, lai iekļūtu zieda dzīlēs, kur garā piesī paslēpts nektāra malks, kas vilina tos mieloties un uz nākamo ziedu līdzi aiznest orhidejām raksturīgos putekšņu kamoliņus, sekmējot apputeksnēšanos un auga vairošanos.

Jāņuzāļu plūcēji gan nereti atstāj naktstauriņus nepaēdušus, bet naktsvijoles bez sēklu ražas. Noplūkta naktsvijole ātri zaudē savu smaržu un drīz arī vīst, tāpēc ļausim divlapainajai spīganai ziedēt un smaržot dabā!

Uzziņai!

Latvijā aug divas nakstsvijoļu sugas – smaržīgā naktsvijole un zaļziedu nakstsvijole. Abas sugas patiešām arī atbilst saviem nosaukumiem, jo zaļziedu naktsvijoles ziedi nav smaržīgi un tie ir nevis tīri balti, bet tikko manāmi nedaudz iezaļgani vai iedzelteni. Ja rūpīgāk ieskatās ziedā, tad var redzēt divus putekšņmaciņus, kas smaržīgajai naktsvijolei ir satuvināti un novietoti savstarpēji paralēli, bet zaļziedu naktsvijolei slīpi viens pret otru un lejasdaļā attālināti.

Lai visiem mīlestības pilns gads kopā ar smaržīgo naktsvijoli!

2007. gada augs – apaļlapu rasene

rasene_mazaPar 2007. gada augu Latvijas Botāniķu biedrība izvēlējusi apaļlapu raseni (Drosera rotundifolia L.). Rasene ir visā Latvijā purvos bieži sastopams kukaiņēdājs augs, kurš sīkā auguma dēļ visbiežāk paliek cilvēkiem nepamanīts. Rasenes gaišzaļās apaļās lapas klātas ar spilgti sarkaniem dziedzermatiņiem. Katra matiņa galā kā rasas lāse spīguļo lipīga sekrēta piliens, pie kura pielipušos kukaiņus augs izmanto, lai iegūtu papildu barības vielas, – tā rasene lielāko daļu barības vielu iegūst medījot, ne barojoties ar saknēm. Vasaras vidū rasene uzzied ar baltiem ziediem, kas uz sprīdi gara kāta paceļas virs sūnām pieplakušās lapu rozetes.

Purvu nosusināšana kūdras ieguvei iznīcina rasenes iecienītāko augteni, tāpēc daudzviet, kur agrāk bijis purvs, rasene vairs neaug. Toties neskartos, dabiskos purvos starp dzērveņu lapām raseni vēl var sastapt gana bieži. Ieskaties vērīgāk!