Category Archives: Gada Augs

Gada augs 2016 – purva atālene

Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2016 izvēlējusies purva atāleni Parnassia palustris.

Purva atālene ir līdz 35 cm garš lakstaugs ar greznu ziedu. Ziedam ir skaisti dzīslotas ziedlapas un īpašas neauglīgas vēdekļveida putekšņlapas ar pilienveida dziedzeriem izaugumu galos. Uzzied gan tikai jūlija beigās, toties zied līdz septembrim. Vēlās ziedēšanas dēļ radies ģints nosaukums latviešu valodā – atālene, saukta arī par atāla puķi jeb augs, kas zied atālā (atāls – pēc nopļaušanas vai noganīšanas ataugusi zāle). Interesanti, ka zieds smaržo tikai siltos saules staros, bet ne vakarā, kad smaržā ieinteresētie apputeksnētāji jau devušies pie miera. Augs ir indīgs!

Purva atālenes zieds. Pilienveida dziedzeri atgādina medus lāses, ar viltu piesaistot apputeksnētājus no augšas. Taču īstais nektārs atrodas bedrītēs zieda pamatnē, un tas pievilina apputeksnētājus arī no sāna. Foto: Māra Pakalne

Purva atālenes zieds. Pilienveida dziedzeri atgādina medus lāses, ar viltu piesaistot apputeksnētājus no augšas. Taču īstais nektārs atrodas bedrītēs zieda pamatnē, un tas pievilina apputeksnētājus arī no sāna. Foto: Māra Pakalne

Atālenei ir raksturīga skaujoša lapiņa krietnu gabalu virs zemes, pēc tās viegli var pazīt arī neziedošu augu. Tam ir arī garkātainu piezemes lapu rozete. Lapai ir sirds forma, augs esot izmantots arī sirds slimību ārstēšanai, tā radušies arī atbilstoši tautas nosaukumi – rudens sirdszāle un sirsnenīte.

Sirdsveidīgās purva atālenes lapas. Foto: Julita Kluša

Sirdsveidīgās purva atālenes lapas. Foto: Julita Kluša

Purva atālene aug dabiskās mitrās pļavās un kaļķainos zāļu purvos. Ja tā sastopama zālājā – tas ir sugām bagāts un botāniski vērtīgs. Pēdējos gadu desmitos meliorācijas un dabisko zālāju aizaugšanas dēļ ir samazinājies purva atālenei piemērotu dzīvotņu skaits. Tāpēc arī šīs skaistules izdzīvošana kļūst arvien vairāk apdraudēta. Ir izpētīts, ka šis augs spēj izplatīties no viena zālāja uz citu tikai tad, ja zālāji viens no otra nav tālāk par kilometru. Sugu var saglabāt nākamajām paaudzēm, tikai regulāri apsaimniekojot mitrās pļavas un ganības un atjaunojot dabisku mitruma režīmu susināšanas ietekmētos kaļķainos zāļu purvos.

Aicinām ziņot par purva atālenes atradnēm portālā dabasdati.lv, pievienojot vietas aprakstu un foto. Gaidīti arī novērojumi vai tautā lietoti šī auga nosaukumi vai pielietojumi šodien un pagātnē, sūtot uz e-pastu botaniku-biedriba[at]hotmail.com.

Latvijas Botāniķu biedrība

 

Latvijas Botāniķu biedrība par 2015. gada augu izvēlējusies čemuru palēku

Čemuru palēks Chimaphila umbellata ir daudzgadīgs, līdz 25 cm augsts ziemciešu dzimtas puskrūms ar zobainām, ādainām lapām, kas satuvinātas rozetē. Augs ir ziemzaļš – tas atspoguļots arī tā latīņu nosaukumā – „ziemasmīlis”. No jūnija līdz augustam palēks lepojas ar skaistiem rozā ziediem, kas sakārtoti skrajā čemurā un nolīkuši uz leju, tādēļ ziedu čemurs dažkārt atgādina smalki veidotu lietussardziņu. Dažādos Latvijas apvidos tas saukts arī par mātes zālēm, meža mirti, ziemcieti, lielo brūklenāju, zāģrobenāju.

Ziedošs čemura palēks. Foto: J.Kluša.

Ziedošs čemura palēks. Foto: J.Kluša.

Čemuru palēks ierakstīts Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā un vairāku valstu aizsargājamo sugu sarakstos, bet pašlaik nav iekļauts Latvijas īpaši aizsargājamu sugu sarakstos, kaut arī sastopams samērā reti.  Vietās, kur aug čemuru palēks, vērts ieskatīties vērīgāk. Turpat reizēm var atrast arī citus floras retumus – pļavas silpureni, smiltāju neļķi, ziemeļu linneju, vālīšu staipekni un plakanstaipekņus.

Čemuru palēks. Foto: A.Priede.

Čemuru palēks. Foto: A.Priede.

Čemuru palēks ir sausu, skraju priežu mežu suga, taču ne vienmēr tas atrodams šķietami piemērotos apstākļos. Tam ir dažādi iemesli. Augs ir saistīts ar gaišiem augšanas apstākļiem, bet, iztrūkstot dabiskiem traucējumiem mežā, piemēram, ugunsgrēkiem, mežs mainās. Traucējumu trūkuma dēļ pieaug barības vielu daudzums zemsedzē, mežā ienāk egles, kļūst tumšāks, mainās nobiru sastāvs ‒ pamazām apstākļi kļūst čemuru palēkam un citām retajām, gaismas prasīgajām sugām nepiemēroti. Būtisku lomu spēlē arī mikoriza – auga un augsnes sēņu simbioze jeb savstarpēji draudzīgas attiecības, tādā veidā uzņemot dīgšanai un augšanai nepieciešamās barības vielas. Tātad – kur nav nepieciešamās augsnes sēnes, tur arī čemuru palēks nav sastopams. Būtiskas izmaiņas augsnes sēņu sabiedrībās var radīt mežizstrāde, izraisot arī čemuru palēka izzušanu. Augs ir dekoratīvs, tāpēc vietām, īpaši piepilsētu mežos, sugu apdraud izplūkšana.

Čemuru palēks ir plaši izplatīts Ziemeļu puslodē Eirāzijā un Ziemeļamerikā. Tas ir ārstniecības augs, ko iecienījuši Ziemeļamerikas indiāņi. Vairākās valstīs to izmanto cistīta, nierakmeņu un urīnpūšļa, prostatas, tuberkulozes un audzēju ārstēšanā. Auga saknes un lapas Amerikas indiāņi izmantoja tonizējoša dzēriena pagatavošanai.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina būt vērīgiem un saudzīgiem. Lai labāk apzinātu sugas sastopamību, aicinām ziņot čemuru palēka atradumus portālā dabasdati.lv! Tāpat gaidīti jums zināmi tautā lietoti auga nosaukumi, ziņas par auga izmantošanu agrāk un mūsdienās, kā arī novērojumi par mežizstrādes, degšanas un citu traucējumu ietekmi uz šo augu (lūdzam sūtīt uz botaniku-biedriba[at]hotmail.com).

Teksta saīstinātā versija šeit.