Category Archives: Aktivitātes

Gada sūna 2019 – tūbainā bārkstlape

Tūbainā bārkstlape Trichocolea tomentella ir aknu sūna, kas Latvijā sastopama strautu un avotu krastos, kā arī purvainos egļu un jauktos mežos avotainās apēnotās vietās. Tā ir viena no lielākajām aknu sūnām Latvijā, veido līdz 15 cm augstas, bāli vai dzeltenīgi zaļas velēnas. Sūnas stublājam raksturīgs vairākkārtējs zarojums. Tūbainā bārkstlape parasti vairojas ar lapoņa fragmentiem un sporofītu veido ļoti reti.

Tūbainā bārkstlape (Trichocolea tomentella). Foto: Ivars Leimanis

Sugas areāls aptver Eiropu, Tunisiju, Krieviju, Ķīnu, Japānu un Ziemeļamerikas austrumu daļu. Eiropā līdz šim konstatēta viena bārkstlapu suga, bet tropiskajos kalnu reģionos un dienvidu puslodē sastopamas vēl 19 sugas no šīs ģints. Latvijā sugas atradnes konstatētas reti, bet izklaidus visā teritorijā.

Tūbainā bārkstlape ir aizsargājama, dabisko mežu biotopu speciālā suga, kuras aizsardzībai iespējams veidot mikroliegumus. Tā ir raksturīga suga Latvijā un Eiropas Savienībā aizsargājamajiem minerālvielām bagātajiem avotiem un avotu purviem, kuros aug arī citas retas sūnu un ziedaugu sugas, piemēram, bālziedu brūnkāte, skrajziedu skarene, ēnāja smalkstāvaine, kā arī ir dzīvotne retām bezmugurkaulnieku sugām.

Tūbainā bārkstlape (Trichocolea tomentella) pie avota. Foto: Ivars Leimanis

Kaut gan tūbainā bārkstlape lielākoties aug dabiskos meža biotopos un aizsargājamās dabas teritorijas, tomēr intensīva saimnieciskā darbība mežos ar plašām kailcirtēm un mežu meliorācija apdraud jutīgās avotpurvu ekosistēmas, kur daudzas sugas pielāgojušās apēnojumam un pastāvīgam mitrumam ar zemu ūdens temperatūru.  Tūbainā bārkstlape starp tām ir labi pamanāma „lietussarga” suga, kas raksturo dzīvotnes kvalitāti, tāpēc visi ziņojumi par šo skaisto aknu sūnu ir svarīgi. Ziņojiet par tūbaino bārkstlapi dabasdati.lv.

Latvijas Botāniķu biedrības sūnu grupa

Gada augs 2019 – mazais zvagulis

Latvijas Botāniķu biedrība par gada augu 2019. šogad nosaukusi mazo zvaguli Rhinanthus minor.

Pagājušā gada auga – madaru – aicinājums bija – Latvijas simtgadē katram savu madaru pļavu, kurā plūkt Jāņu zāles un pīt vainagus. Ja 2018. gadā mēs svinējām pļavu, tad otrās simtgades sākumā jāķeras pie darba – jāveido un jākopj dabiskās pļavas. 2019. gada augs – mazais zvagulis – ir vislielākais palīgs šī uzdevuma veikšanā.

Mazais zvagulis Rhinanthus minor. Foto: Julita Kluša

Zvaguļi ir nelieli augi ar dzelteniem ziediņiem, pēc kuru noziedēšanas izveidojas plakanas sēklu pogaļas, kurās nogatavojušās sēklas žvadz pat pie neliela pieskāriena. Tas arī devis šim augam tā nosaukumu. Zvaguļi aug dabiskās pļavās un ganībās, nereti sastopami arī skrajās mežmalās, ceļmalās un atmatās. Dažkārt veidojas bagātīgas zvaguļu audzes. Tie zied visu vasaru – no maija beigām līdz septembrim.

Zvaguļu ģintī Latvijā sastopamas vismaz piecas sugas, kuras savā starpā ir ļoti līdzīgas. Visbiežāk sastopams mazais zvagulis un lielais zvagulis, kurus var atšķirt pēc zieda vainaga stobriņa.

Zvagulis ir augs, kas organiskās vielas fotosintēzē pats, bet ūdeni un minerālvielas uzņem no citiem pļavas augiem, galvenokārt graudzālēm un tauriņziežiem, tāpēc tas dēvējams par pusparazītu. Līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei zemnieki to uzskatīja par kaitīgu pļavu un ganību nezāli, kas mazināja siena un zāles vērtību.

Taču, sarūkot dabisko pļavu platībām un daudzveidībai, visā Eiropā kopš 20. gadsimta 70. gadiem zinātnieki pēta, kā atjaunot un izveidot dabiskās pļavas vietās, kur tās uzartas vai pārveidotas sētos zālājos. Ražīgi mēslots zelmenis ar biezi sazēlušām graudzālēm un tauriņziežiem nedod gaismu un telpu nevienai citai pļavas puķei. Tāpēc, lai atjaunotu sugu daudzveidību, jāsamazina šāda zelmeņa ražība un biezība. Te nāk talkā zvagulis! Iesējot zvaguli šādā zālājā, tas barojas no treknajām graudzālēm un pamazām tās novājina. Tad pļavā var ieaugt arī dažādi krāšņi ziedoši pļavu augi, piemēram, pļavas dzelzene, asinszāle, raspodiņš, saulpurene, gaiļbiksīte.

Pļava ar zvaguļiem. Foto: Solvita Rūsiņa

Pašlaik Eiropā zvaguļa sēklas ir ieņēmušas stabilu vietu dabisko zālāju augu sugu sēklu tirgū kā vienas no biežāk pirktajām pļavu augu sēklām. Latvijā zvaguļa sēklas vēl neražo, lai gan pieprasījums pēc tām ir.

Lai zvagulis pļavā saglabātos, jāļauj tam izsēt sēklas, jo tas ir viengadīgs augs, kura sēklas saglabā dīdzību tikai vienu līdz divus gadus. Pļavā nedrīkst būt daudz kūlas, lai sēklas nokļūtu līdz augsnei un varētu izdīgt. Tādēļ vislabākā pļavas apsaimniekošana zvagulim ir pļaušana vasaras vidū, atstājot nenopļautus laukumus, kur zvagulis zied visbagātīgāk. Tikpat laba ir arī pļavas noganīšana atālā, jo ganību dzīvnieki lieliski izplata zvaguļa sēklas un ar kājām iespiež tās augsnē, kas veicina zvaguļa sekmīgu dīgšanu nākamajā gadā.

Zvaguļu izplatība Latvijā ir samazinājusies, jo sarūk dabisko pļavu un ganību platība. Arvien vairāk pļavu īpašnieku un zemnieku rūpējas par dabas daudzveidības saglabāšanu Latvijā un vēlas vairot savās pļavās puķu un apputeksnētāju daudzveidību, tādēļ informācija par bagātīgām zvaguļu audzēm ir ļoti nepieciešama. Ziņojiet par zvaguli dabasdati.lv.

Vairāk par zvaguļa izmantošanu dabiskas pļavas veidošanai lasiet dabisko pļavu un ganību apsaimniekošanas vadlīniju 21.8. nodaļā.

Solvita Rūsiņa
Latvijas Botāniķu biedrība

Gada sūna 2018 – zilganā baltsamtīte

Latvijas Botāniķu biedrība turpina iepazīstināt sabiedrību ar interesantām sūnu sugām. Vai, staigājot pa piejūras mežiem, esat pamanījuši mīkstus, gaiši zaļus sūnu spilventiņus? Ļoti iespējams, ka esat ieraudzījuši šī Gada sūnu – zilgano baltsamtīti (Leucobryum glaucum).

Zilganā baltsamtīte (Leucobryum glaucum). Foto: Uvis Suško

Zilganā baltsamtīte (Leucobryum glaucum). Foto: Uvis Suško

Zilganā baltsamtīte sastopama uz augsnes un koku pakājēs, kā arī uz satrunējušiem celmiem. Tā aug ļoti blīvos, bieži vien puslodes veida ciņos. Jo lielāks ir baltsamtītes cinis, jo ilgāk tas audzis, tādejādi liecinot arī par meža ilglaicību, tāpēc tā ir viena no dabisku mežu indikatorsugām.

Sūnai ir stingrs līdz 10 cm garš stumbrs, kas zarojas dakšveidā. No citām sūnām atšķiras ar gaiši zilgani pelēcīgo nokrāsu. Pasaulē ir 122 baltsamtīšu ģints sugas, kas izplatītas visos kontinentos, bet Latvijā sastopamas divas sugas – zilganā un kadiķu baltsamtīte. Kā liecina novērojumi, abas sugas sastopamas galvenokārt Latvijas rietumu pusē, tādēļ atradumi Austrumlatvijā no zinātniskā viedokļa ir vērtīgāki. Baltsamtītes atrodamas biotopos ar atšķirīgu mitrumu – gan sausās vietās kā Pierīgas kāpu mežos, gan slapjos dumbrājos, piemēram, Ķemeru nacionālajā parkā.

Anglijas dienvidos fazāni šīs sūnas nereti izkašā un tās sāk augt brīvi, nepiestiprinājušās substrātam, vietējie iedzīvotāji tās iesaukuši par ‘bulciņām’.

Pasaulē, piemēram, Dienvidāzijā, baltsamtītes mēdz lietot spilvenu un matraču pildījumam, tomēr biežāk sūnu izmanto dekorēšanā. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ zilganā baltsamtīte ir apdraudēta un iekļauta Eiropas Savienības biotopu direktīvas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Ja arī Tu izmanto sūnas dekoru veidošanā – izvēlies biežāk sastopamas meža zemsedzes sūnas, nevis baltsamtīšu ciņus!

Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par šīs sugas atradnēm portālā dabasdati.lv.

Ja Jūsu rīcībā ir informācija par sugas tautas nosaukumiem vai citas interesantas ziņas par šo sūnu, aicinām rakstīt uz e-pastu ligita.liepina@lu.lv.

Ligita Liepiņa, Latvijas Botāniķu biedrības sūnu grupas koordinātore

Gada augs 2018 – madaras (Galium ģints)

Latvijas 100-gades gadā par gada augu Latvijas Botāniķu biedrība ir izvēlējusies …. Nē, ne pīpeni jeb margrietiņu, kas ir Latvijas nacionālais augs, bet gan madaras jeb Galium ģinti.

Ziemeļu madara (Galium boreale). Foto: Ansis Opmanis

Ziemeļu madara (Galium boreale). Foto: Ansis Opmanis

Kāpēc madaras un nevis margrietiņas? Tāpēc, ka par madarām mums ir īpašs stāsts. Madaras nebūt nav tik plaši sastopamas kā dziedniecības pienene vai baltais āboliņš, tomēr tās pazīst teju katrs, jo tā ir viena no īstajām Jāņu zālēm, bez kuras šie svētki nebūtu pilnīgi. Tās ir vienas no biežāk pieminētajām Jāņu zālēm tautasdziesmās. Ne velti pašlaik vairāk nekā  5000 sievietēm Latvijā vārds ir Madara. Savu vārdadienu viņas svin 9.augustā, kad madaras joprojām ir pilnos ziedos vēl nepļautās pļavās, kā arī tās ar krāšņām ziedu mežģīnēm iekrāso ataugušo atālu nopļautajās pļavās.

Madaras sastopamas ne vien pļavās, bet arī mežos, purvos un ūdeņu malās. Patiesībā Latvijā sastopamas veselas 17 madaru sugas! Lielākoties tās nav nekādas vazaņķes un neaug katra pakša malā, izņemot pāris nezālieņu sugas, piemēram, ķeraiņu madara. Visplašāk sastopama un vislabāk zināma ir baltā madara – tā aug pļavās un ganībās (izņemot intensīvi mēslotus un pļautus sētos zālājus), sugām bagātās ceļmalās un mežmalās. Ziemeļu madara un īstā (dzeltenā) madara sastopama retāk – galvenokārt sugām bagātos dabiskos zālājos. Miešķis jeb smaržīgā madara vislabāk jūtas platlapju mežos, bet Šultesa madara reti konstatējama Latvijas dienvidaustrumos un tā ierakstīta Sarkanajā grāmatā.

Madaru pļava. Foto: Valda Baroniņa

Madaru pļava. Foto: Valda Baroniņa

Madaru zinātniskais nosaukums Galium cēlies no grieķu vārda “gala”, kas nozīmē piens. Tas tāpēc, ka vairākās Eiropas valstīs madaras izmantotas siera recināšanai. Gan ziemeļu madaras, gan īstās madaras mūsu senči izmantojuši dzijas krāsošanai, nokrāsojot materiālu oranži dzeltenos, sarkanīgos toņos. Senatnē madaras izmantotas arī kā ārstniecības augi, sevišķi ieteicamas bija vannas un peldes, jo madarām piemīt nomierinošas īpašības un tās veicina ādas atjaunošanos. Auga nosaukums angļu valodā – Bedstraw norāda uz šī auga izmantošanu siena matraču un spilvenu pagatavošanā, jo vairākām madaru sugām ir izteikta kumarīna jeb sienam raksturīgā smarža.

Izņemot īsto jeb dzelteno madaru, visām Latvijas madarām ir sīki, balti ziedi. Vairākām madaru sugām to augļi, stublāji un lapas ir klātas ar sīkiem āķīšiem, ar kuriem šīs auga daļas pielīp dzīvnieku vilnai, lai tiktu aiznestas uz citu vietu. Ar dzīvnieku pasauli madaras ir cieši jo cieši saistītas, ne vien izmantojot tos kā izplatīšanas aģentus, bet arī tāpēc, ka madaras ir nozīmīgs dabisko zālāju augs, kuru labprāt ēd ganību dzīvnieki. Daudz dažādu sugu kukaiņi ir iecienījuši madaras kā barības augu, tostarp krāšņie naktstauriņi – lielais un mazais madaru sfings.

Atšķirībā no citu gadu izvēlētajiem gada augiem, kas ir reti sastopami, par madarām aicinājums būs pilnīgi cits – Latvijas 100-gadē katram savu madaru pļavu, kurā plūkt Jāņu zāles un pīt vainagus! Un kopsim šīs pļavas, lai tās saglabātos arī nākamajām paaudzēm!

Gada sūna 2017 – parastā kociņsūna

Jau otro gadu Latvijas Botāniķu biedrība plašāku sabiedrību iepazīstina ar sūnām, šogad par gada sūnu izraugoties parasto kociņsūnu Climacium dendroides. Tā ir viena no visvieglāk atpazīstamām sūnām. Savdabīga ir kociņsūnas augšanas forma, kas atgādina mazu kociņu. Tās primārais stumbrs atrodas augsnē horizontāli un ir klāts ar brūnām, plēkšņveidīgām lapām. No tā atiet stāvi sekundārie stumbri, kas zarojas aptuveni no stumbra vidus. Zari līdz 4 cm gari, atrodas tuvu cits pie cita, tāpēc izskatās sakopoti pušķī kā nelielai palmai. Kociņsūnas tumšzaļās vai dzeltenzaļās velēnas var sasniegt pat 10 cm augstumu. Sporu vācelīte sarkani brūna, līdz 4 cm garā kātiņā. Sporogoni veidojas samērā reti, bet parasti ir vairāki uz viena auga.

Parastā kociņsūna. Foto: Līga Strazdiņa

Parastā kociņsūna. Foto: Līga Strazdiņa

Parastā kociņsūna pieder lapu sūnu klasei, kociņsūnu dzimtai un ir tās vienīgā pārstāve Latvijā, bet citur pasaulē sastopamas pavisam trīs šīs ģints sugas. Parastā kociņsūna plaši sastopama Ziemeļu puslodē, sākot no Špicbergenas līdz Ziemeļāfrikai, Turcijai, Himalajiem, Ķīnas un ASV dienvidiem, aug arī Grenlandē un Jaunzēlandē. Visā pasaulē šai sugai raksturīgie biotopi ir mitras pļavas, zāļu purvi, pārpurvoti meži. Tomēr diezgan bieži tā atrodama arī sausākās vietās – atklātās kāpās, sausos zālājos, uz laukakmeņiem vai dolomītiem ar nelielu augsnes kārtiņu. Parasti kociņsūna aug zemsedzē, bet retāk uz koku stumbriem, trupošiem kokiem, celmiem un akmeņiem. Reizēm tā atrasta arī cilvēka ietekmētās un veidotās vietās: kapsētās, aizaugušos grants karjeros, uz betona tiltiem un  lubiņu jumta, vecas dēļu kaudzes. Interesanti, ka šī suga, kas vairāk raksturīga mežiem, ir otra biežāk atzīmētā suga zālājos. Mežos kociņsūna tomēr nepieder pie valdošām sugām zemsedzē.

Parastā kociņsūna. Foto: Līga Strazdiņa

Parastā kociņsūna. Foto: Līga Strazdiņa

Par kociņsūnu praktisko pielietojumu atrodamas ziņas, kas norāda uz tās dekoratīvajām īpašībām. Neparastā pētījumā kociņsūnas gabaliņš kā vienīgais sūnu pārstāvis atrasts sleņģenē – 16.–18. gadsimtā Kurzemē pie Ēdoles darinātā metāla jostā ar slēgtu nodalījumu. Anglijā, karalienes Viktorijas ēras laikā sūnas dzinumus mākslīgi krāsoja, lai dekorētu dāmu cepures. Ķīnā kociņsūnas nosaukums ir „desmit tūkstošu gadu sūna” (ten thousand year moss) un to izmanto medicīnā, lai samazinātu drudzi, ārstētu reimatismu un atbrīvotu no kaulu un muskuļu sāpēm. Ķīnā šo sūnu izmanto arī māju siltināšanai – tāpat kā Latvijā savulaik sfagnus – spraugu aizdarīšanai.

Atrodot kociņsūnas Latvijā, ir vērts pievērst uzmanību sporogoniem un to augšanas vietai, jo līdz šim tie reģistrēti tikai 10 paraugos no vairāk nekā 200 ievāktajiem un atzīmēti tikai mitrās vietās. Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par šīs sugas atradnēm portālā dabasdati.lv. Bet, ja Jūsu rīcībā ir informācija par sugas tautas nosaukumiem vai citas interesantas ziņas par šo sugu, aicinām rakstīt uz e-pastu baiba.bambe@silava.lv.

Gada augs 2017 – dzeltenā salmene

Par 2017. gada augu Latvijas Botāniķu biedrība izvēlējusies dzelteno salmeni Helichrysum arenarium, kuru visi labāk pazīst ar nosaukumu – dzeltenā kaķpēdiņa. Šis tautas nosaukums arī labi raksturo pašu auga ziedkopu, jo nelielie ziedu kurvīši sakārtoti ziedkopā, kas kopumā atgādina kaķa pēdiņu. Sugas zinātniskais nosaukums veidojies no grieķu valodas, kur ģints nosaukums nozīmē „zeltaina saule”, savukārt sugas nosaukums „arenarium” apzīmē tai raksturīgo augteni – smilšainas vietas.

Dzeltenā salmene. Foto: A. Opmanis

Dzeltenā salmene. Foto: A. Opmanis

Tas ir daudzgadīgs, neliels augs, kas zied koši dzelteniem vai oranžas nokrāsas ziediem un Latvijā sastopams galvenokārt valsts dienvidaustrumu daļā. Tas aug sausās, saulainās pļavās vai mežmalās un ceļmalās, tāpēc tam izveidojušies pielāgojumi, kas augam palīdz saglabāt mitrumu – visu augu klāj blīvs, zīdaini balts apmatojums, kas atstaro saules gaismu, samazinot lapu temperatūru un iztvaikošanu. Suga ir izteikti kontinentāla un sastopama Centrāleiropā un Austrumeiropā.

Dzeltenā salmene. Foto: D. Kretalovs

Dzeltenā salmene. Foto: D. Kretalovs

Dzeltenā kaķpēdiņa ir populārs un plaši izmantots ārstniecības augs, kas palīdz pret daudzām kaitēm – dažādām vēdera problēmām, saaukstēšanos, ādas slimībām, kā arī mazina trauksmi un depresiju. Tāpat salmenes ēteriskās eļļās plaši izmantotas kosmētikā, jo tā aizkavē ādas novecošanos. Augs ir ne vien noderīgs mājas aptieciņā, bet arī ļoti dekoratīvs, jo savu krāsu un formu var saglabāt gadiem ilgi, no tā arī cēlies tā nosaukums citās valodās – „immortalle”, „бессмертник”, „everlasting”, – kas nozīmē „nemirstīgā” un „vienmēr ziedošā”.

Dzeltenajai salmenei ir plašs pielietojums, taču dabā tā sastopama arvien retāk, tā iekļauta vairāku valstu aizsargājamo un ierobežoti izmantojamo sugu sarakstos, tostarp arī mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā. Kā galveno apdraudošo faktoru sugas pastāvēšanai var minēt raksturīgo dzīvotņu izzušanu, kā arī pārmērīgo auga izmantošanu. Lai arī suga nav iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos vai Sarkanajā grāmatā, aicinām saudzēt šo skaisto augu, saglabājot neaizaugušas sausās pļavas un nodrošinot to regulāru apsaimniekošanu – pļaušanu vienu reizi gadā un siena novākšanu. Bet veselības uzturēšanai ieteicams iegādāties aptiekās nopērkamās tējas, jo to sastāvā esošās dzeltenās salmenes lielākoties audzētas plantācijās, nevis ievāktas savvaļā. Ja nu tomēr, esat nolēmuši tās ievākt paši – dariet to saudzīgi, nekad nenoplūciet visus ziedošos augus, vienmēr daļu atstājiet arī sēklai.

Par dzeltenās salmenes izplatību Latvijā trūkst aktuālas informācijas, tāpēc Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par šīs sugas atradnēm portālā dabasdati.lv. Bet, ja Jūsu rīcība ir informācija par sugas vēsturiskām atradnēm, tautas nosaukumiem vai kāda cita interesanta informācija par šo sugu, aicinām rakstīt e-pastu uz ruta.sniedze@ldf.lv.

Gada sūna 2016 – parastā straussūna

Latvijas Botāniķu biedrība pirmo reizi izvēlējusies arī Gada sūnu 2016 parasto straussūnu Ptilium crista-castrensis.

Gada sūna izvirzīta, lai pastāstītu par interesantiem un fascinējošiem organismiem – sūnām, kā arī veicināt cilvēku vērīgumu un atbildību par dabas daudzveidības saglabāšanu. Sūnas ir augi, bet tās ir senākas par daudzām citām dzīvības formām uz Zemeslodes. Varētu teikt, ka mūsdienu augu attīstība sākās ar sūnām pirms apmēram 400 miljoniem gadu. Iespējams, paviršs garāmgājējs sūnas neievēro. Taču tās ir gandrīz visur – mežā zem kājām, uz koku stumbriem un pat asfalta plaisās.

Latvijā ir vairāk nekā 500 sūnu sugu, un tās gan pēc izskata, gan augšanas apstākļiem ir ļoti daudzveidīgas. Lai arī bieži sūnas ir izmēros mazas, tām ir milzīga loma dabas daudzveidības nodrošināšanā, piemēram, tās kalpo kā mājvieta dzīvniekiem. Turklāt tām ir praktisks pielietojums cilvēka dzīvē. Piemēram, atsevišķu sugu sūnas, pateicoties to antibakteriālajām īpašībām un uzsūkšanas spējām, izmantoja kā pārsējus kara laikā. Sūnās ir vērtīgas bioloģiski aktīvas vielas, ko var izmantot ārstniecībā. Latvijas mežos ir daudz dažādu sūnu, ko katrs sēņotājs noteikti ir pamanījis.

Parastā staussūna tuvplānā. Foto: Julita Kluša

Parastā straussūna. Foto: Agnese Priede

Parasta straussuna_fotoJulitaKlusa

Parastā straussūna tuvplānā. Foto: Julita Kluša

Gada sūnas 2016 parastās straussūnas zinātniskais nosaukums Ptilium crista-castrensis un arī angļu „knight’s plume” tulkojumā nozīmē „bruņu cepures spalva”. Latvisko nosaukumu tā ieguvusi strausa spalvai līdzīgā izskata dēļ. Parastā straussūna ar savu graciozo izskatu un sūnu mērogos lielo augumu (~ 10 cm gara) izceļas citu sūnu vidū, ir viegli atpazīstama un iegaumējama. Parastā straussūna Latvijā ir bieži sastopama un aug barības vielām nabadzīgu skujkoku, retāk, jauktu koku mežu zemsedzē, parasti mēreni mitros apstākļos. Dažreiz sastopama arī uz salmu jumtiem vai laukakmeņiem, trupošas koksnes un citur. Parasti tā aug nelielās platībās starp citu sugu sūnām, tāpēc, lai to pamanītu, jāskatās vērīgi.

2016. gadā Latvijas Botāniķu biedrība aicina piedalīties sava veida tautas skaitīšanā un vērīguma asināšanā. Cik mūsu ir, kas Latvijas mežos gada laikā spēj atrast vismaz vienu straussūnas atradni? Aicinām visas 2016. gadā atrastās parastās straussūnas atradnes ziņot portālā dabasdati.lv, pievienojot fotogrāfijas. Gada beigās tiks publicēts ziņojums ar visiem atradēju vārdiem un pēc ziņojumiem iegūto sūnas izplatības karti. Straussūna veido sporogonus – sporu vācelītes uz sarkaniem kātiņiem, kas ir līdz 5 cm gari. Sporogoni sastopami ļoti reti, tāpēc ziņojumi ar fotogrāfijām, kurās tie redzami, ir īpaši gaidīti.

Latvijas Botāniķu biedrība, Brioloģijas darba grupa

Gada augs 2016 – purva atālene

Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2016 izvēlējusies purva atāleni Parnassia palustris.

Purva atālene ir līdz 35 cm garš lakstaugs ar greznu ziedu. Ziedam ir skaisti dzīslotas ziedlapas un īpašas neauglīgas vēdekļveida putekšņlapas ar pilienveida dziedzeriem izaugumu galos. Uzzied gan tikai jūlija beigās, toties zied līdz septembrim. Vēlās ziedēšanas dēļ radies ģints nosaukums latviešu valodā – atālene, saukta arī par atāla puķi jeb augs, kas zied atālā (atāls – pēc nopļaušanas vai noganīšanas ataugusi zāle). Interesanti, ka zieds smaržo tikai siltos saules staros, bet ne vakarā, kad smaržā ieinteresētie apputeksnētāji jau devušies pie miera. Augs ir indīgs!

Purva atālenes zieds. Pilienveida dziedzeri atgādina medus lāses, ar viltu piesaistot apputeksnētājus no augšas. Taču īstais nektārs atrodas bedrītēs zieda pamatnē, un tas pievilina apputeksnētājus arī no sāna. Foto: Māra Pakalne

Purva atālenes zieds. Pilienveida dziedzeri atgādina medus lāses, ar viltu piesaistot apputeksnētājus no augšas. Taču īstais nektārs atrodas bedrītēs zieda pamatnē, un tas pievilina apputeksnētājus arī no sāna. Foto: Māra Pakalne

Atālenei ir raksturīga skaujoša lapiņa krietnu gabalu virs zemes, pēc tās viegli var pazīt arī neziedošu augu. Tam ir arī garkātainu piezemes lapu rozete. Lapai ir sirds forma, augs esot izmantots arī sirds slimību ārstēšanai, tā radušies arī atbilstoši tautas nosaukumi – rudens sirdszāle un sirsnenīte.

Sirdsveidīgās purva atālenes lapas. Foto: Julita Kluša

Sirdsveidīgās purva atālenes lapas. Foto: Julita Kluša

Purva atālene aug dabiskās mitrās pļavās un kaļķainos zāļu purvos. Ja tā sastopama zālājā – tas ir sugām bagāts un botāniski vērtīgs. Pēdējos gadu desmitos meliorācijas un dabisko zālāju aizaugšanas dēļ ir samazinājies purva atālenei piemērotu dzīvotņu skaits. Tāpēc arī šīs skaistules izdzīvošana kļūst arvien vairāk apdraudēta. Ir izpētīts, ka šis augs spēj izplatīties no viena zālāja uz citu tikai tad, ja zālāji viens no otra nav tālāk par kilometru. Sugu var saglabāt nākamajām paaudzēm, tikai regulāri apsaimniekojot mitrās pļavas un ganības un atjaunojot dabisku mitruma režīmu susināšanas ietekmētos kaļķainos zāļu purvos.

Aicinām ziņot par purva atālenes atradnēm portālā dabasdati.lv, pievienojot vietas aprakstu un foto. Gaidīti arī novērojumi vai tautā lietoti šī auga nosaukumi vai pielietojumi šodien un pagātnē, sūtot uz e-pastu botaniku-biedriba[at]hotmail.com.

Latvijas Botāniķu biedrība

 

Gada atradums 2015 – pļavas linlape

Katru gadu Latvijas Botāniķu biedrība pasniedz ceļojošo balvu „Gada atradums”, kas tiek piešķirta par īpaši nozīmīgiem jauniem floras atradumiem Latvijā. „Gada atraduma” balva kļuvusi jau par ilggadēju tradīciju un tiek pasniegta jau divpadsmito gadu pēc kārtas.

2015. gadā ceļojošo balvu ieguvusi Dana Krasnopoļska (Daugavpils Universitāte) par jaunu pļavas linlapes Thesium ebractaetum atradni aizsargājamā ainavu apvidū „Augšzeme” Medumu apkārtnē pie Latvijas-Lietuvas robežas.

Dana_Gada atradums2015_fotoJanisButins

Dana Krasnopoļska ar Gada atraduma diplomu. Foto: J. Butins.

Pļavas linlape ir daudzgadīgs, neliels (garums 10-30 cm) santalkoku dzimtas pusparazītisks lakstaugs. Šis augs ir pēc izskata necils, taču Latvijā tas sastopams ļoti reti – pēdējos gados zināmas vairs tikai 5-6 atradnes, bet vairākas agrākos laikos zināmās atradnes, visticamāk, iznīkušas vai iznīcinātas. Augs mūsdienās sastopams tikai Austrumlatvijā. Suga sastopama galvenokārt dabiskos zālājos, reizēm arī skrajos mežos un ceļmalās.

Pļavas linlape – Latvijā ļoti reti sastopams augs. Foto: A. Priede.

Pļavas linlape – Latvijā ļoti reti sastopams augs. Foto: A. Priede.

Pļavas linlape ir Latvijā īpaši aizsargājama suga, iekļauta arī Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā (sugas, kurām draud iznīkšana), kā arī Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā. Sugas izplatības areāls aptver daļu Austrumeiropas (Polija, Krievijas Eiropas daļa, Latvijas austrumu daļa, Lietuva, Ukraina, Baltkrievija, Rumānija) un daļu Centrāleiropas (Čehija, Austrija, Vācija). Bet kopumā atradņu visā Eiropā ir maz. Suga kā īpaši apdraudēta iekļauta Eiropas Savienības Biotopu direktīvā.

Danas Krasnopoļskas atradums ir nozīmīgs un būtiski papildina zināšanas par šīs sugas izplatību Latvijā, kā arī apstiprina, ka Medumu apkārtnē 1977. gadā atrastā suga šajā apvidū joprojām ir sastopama.

Gada atraduma balvai tika pieteikti arī citi reti sastopamu sugu atradumi. Uvis Suško bija pieteicis jaunas, līdz šim nezināmas bālziedu brūnkātes Orobanche pallidiflora, pūkainās asinszāles Hypericum hirsutum, rūgtās drudzenītes Gentianella amarella, lielās noragas Pimpinella major, vidējās rasenes Drosera intermedia, Lēzeļa lipares Liparis loeselii, matveida glīvenes Potamogeton trichoides, mieturu hidrillas Hydrilla verticillata, mazās najādas Najas minor un jūras najādas Najas marina atradnes. Julita Kluša gada balvai bija pieteikusi pirmoreiz Latvijā savvaļā konstatētu svešzemju sugu dārzbēgli platlapu dedestiņu Lathyrus latifolius un līdz šim Latvijā tikai divas reizes konstatētu svešzemju augu sugu lapaino sunīti Bidens frondosa.

Agnese Priede
Latvijas Botāniķu biedrība

Latvijas Botāniķu biedrība par 2015. gada augu izvēlējusies čemuru palēku

Čemuru palēks Chimaphila umbellata ir daudzgadīgs, līdz 25 cm augsts ziemciešu dzimtas puskrūms ar zobainām, ādainām lapām, kas satuvinātas rozetē. Augs ir ziemzaļš – tas atspoguļots arī tā latīņu nosaukumā – „ziemasmīlis”. No jūnija līdz augustam palēks lepojas ar skaistiem rozā ziediem, kas sakārtoti skrajā čemurā un nolīkuši uz leju, tādēļ ziedu čemurs dažkārt atgādina smalki veidotu lietussardziņu. Dažādos Latvijas apvidos tas saukts arī par mātes zālēm, meža mirti, ziemcieti, lielo brūklenāju, zāģrobenāju.

Ziedošs čemura palēks. Foto: J.Kluša.

Ziedošs čemura palēks. Foto: J.Kluša.

Čemuru palēks ierakstīts Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā un vairāku valstu aizsargājamo sugu sarakstos, bet pašlaik nav iekļauts Latvijas īpaši aizsargājamu sugu sarakstos, kaut arī sastopams samērā reti.  Vietās, kur aug čemuru palēks, vērts ieskatīties vērīgāk. Turpat reizēm var atrast arī citus floras retumus – pļavas silpureni, smiltāju neļķi, ziemeļu linneju, vālīšu staipekni un plakanstaipekņus.

Čemuru palēks. Foto: A.Priede.

Čemuru palēks. Foto: A.Priede.

Čemuru palēks ir sausu, skraju priežu mežu suga, taču ne vienmēr tas atrodams šķietami piemērotos apstākļos. Tam ir dažādi iemesli. Augs ir saistīts ar gaišiem augšanas apstākļiem, bet, iztrūkstot dabiskiem traucējumiem mežā, piemēram, ugunsgrēkiem, mežs mainās. Traucējumu trūkuma dēļ pieaug barības vielu daudzums zemsedzē, mežā ienāk egles, kļūst tumšāks, mainās nobiru sastāvs ‒ pamazām apstākļi kļūst čemuru palēkam un citām retajām, gaismas prasīgajām sugām nepiemēroti. Būtisku lomu spēlē arī mikoriza – auga un augsnes sēņu simbioze jeb savstarpēji draudzīgas attiecības, tādā veidā uzņemot dīgšanai un augšanai nepieciešamās barības vielas. Tātad – kur nav nepieciešamās augsnes sēnes, tur arī čemuru palēks nav sastopams. Būtiskas izmaiņas augsnes sēņu sabiedrībās var radīt mežizstrāde, izraisot arī čemuru palēka izzušanu. Augs ir dekoratīvs, tāpēc vietām, īpaši piepilsētu mežos, sugu apdraud izplūkšana.

Čemuru palēks ir plaši izplatīts Ziemeļu puslodē Eirāzijā un Ziemeļamerikā. Tas ir ārstniecības augs, ko iecienījuši Ziemeļamerikas indiāņi. Vairākās valstīs to izmanto cistīta, nierakmeņu un urīnpūšļa, prostatas, tuberkulozes un audzēju ārstēšanā. Auga saknes un lapas Amerikas indiāņi izmantoja tonizējoša dzēriena pagatavošanai.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina būt vērīgiem un saudzīgiem. Lai labāk apzinātu sugas sastopamību, aicinām ziņot čemuru palēka atradumus portālā dabasdati.lv! Tāpat gaidīti jums zināmi tautā lietoti auga nosaukumi, ziņas par auga izmantošanu agrāk un mūsdienās, kā arī novērojumi par mežizstrādes, degšanas un citu traucējumu ietekmi uz šo augu (lūdzam sūtīt uz botaniku-biedriba[at]hotmail.com).

Teksta saīstinātā versija šeit.