Category Archives: Aktivitātes

Gada augs 2019 – mazais zvagulis

Latvijas Botāniķu biedrība par gada augu 2019. šogad nosaukusi mazo zvaguli Rhinanthus minor.

Pagājušā gada auga – madaru – aicinājums bija – Latvijas simtgadē katram savu madaru pļavu, kurā plūkt Jāņu zāles un pīt vainagus. Ja 2018. gadā mēs svinējām pļavu, tad otrās simtgades sākumā jāķeras pie darba – jāveido un jākopj dabiskās pļavas. 2019. gada augs – mazais zvagulis – ir vislielākais palīgs šī uzdevuma veikšanā.

Mazais zvagulis Rhinanthus minor. Foto: Julita Kluša

Zvaguļi ir nelieli augi ar dzelteniem ziediņiem, pēc kuru noziedēšanas izveidojas plakanas sēklu pogaļas, kurās nogatavojušās sēklas žvadz pat pie neliela pieskāriena. Tas arī devis šim augam tā nosaukumu. Zvaguļi aug dabiskās pļavās un ganībās, nereti sastopami arī skrajās mežmalās, ceļmalās un atmatās. Dažkārt veidojas bagātīgas zvaguļu audzes. Tie zied visu vasaru – no maija beigām līdz septembrim.

Continue reading

Gada sūna 2018 – zilganā baltsamtīte

Latvijas Botāniķu biedrība turpina iepazīstināt sabiedrību ar interesantām sūnu sugām. Vai, staigājot pa piejūras mežiem, esat pamanījuši mīkstus, gaiši zaļus sūnu spilventiņus? Ļoti iespējams, ka esat ieraudzījuši šī Gada sūnu – zilgano baltsamtīti (Leucobryum glaucum).

Zilganā baltsamtīte (Leucobryum glaucum). Foto: Uvis Suško

Zilganā baltsamtīte (Leucobryum glaucum). Foto: Uvis Suško

Zilganā baltsamtīte sastopama uz augsnes un koku pakājēs, kā arī uz satrunējušiem celmiem. Tā aug ļoti blīvos, bieži vien puslodes veida ciņos. Jo lielāks ir baltsamtītes cinis, jo ilgāk tas audzis, tādejādi liecinot arī par meža ilglaicību, tāpēc tā ir viena no dabisku mežu indikatorsugām.

Sūnai ir stingrs līdz 10 cm garš stumbrs, kas zarojas dakšveidā. No citām sūnām atšķiras ar gaiši zilgani pelēcīgo nokrāsu. Pasaulē ir 122 baltsamtīšu ģints sugas, kas izplatītas visos kontinentos, bet Latvijā sastopamas divas sugas – zilganā un kadiķu baltsamtīte. Kā liecina novērojumi, abas sugas sastopamas galvenokārt Latvijas rietumu pusē, tādēļ atradumi Austrumlatvijā no zinātniskā viedokļa ir vērtīgāki. Baltsamtītes atrodamas biotopos ar atšķirīgu mitrumu – gan sausās vietās kā Pierīgas kāpu mežos, gan slapjos dumbrājos, piemēram, Ķemeru nacionālajā parkā.

Anglijas dienvidos fazāni šīs sūnas nereti izkašā un tās sāk augt brīvi, nepiestiprinājušās substrātam, vietējie iedzīvotāji tās iesaukuši par ‘bulciņām’.

Pasaulē, piemēram, Dienvidāzijā, baltsamtītes mēdz lietot spilvenu un matraču pildījumam, tomēr biežāk sūnu izmanto dekorēšanā. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ zilganā baltsamtīte ir apdraudēta un iekļauta Eiropas Savienības biotopu direktīvas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Ja arī Tu izmanto sūnas dekoru veidošanā – izvēlies biežāk sastopamas meža zemsedzes sūnas, nevis baltsamtīšu ciņus!

Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par šīs sugas atradnēm portālā dabasdati.lv.

Ja Jūsu rīcībā ir informācija par sugas tautas nosaukumiem vai citas interesantas ziņas par šo sūnu, aicinām rakstīt uz e-pastu ligita.liepina@lu.lv.

Ligita Liepiņa, Latvijas Botāniķu biedrības sūnu grupas koordinātore

Gada augs 2018 – madaras (Galium ģints)

Latvijas 100-gades gadā par gada augu Latvijas Botāniķu biedrība ir izvēlējusies …. Nē, ne pīpeni jeb margrietiņu, kas ir Latvijas nacionālais augs, bet gan madaras jeb Galium ģinti.

Ziemeļu madara (Galium boreale). Foto: Ansis Opmanis

Ziemeļu madara (Galium boreale). Foto: Ansis Opmanis

Kāpēc madaras un nevis margrietiņas? Tāpēc, ka par madarām mums ir īpašs stāsts. Madaras nebūt nav tik plaši sastopamas kā dziedniecības pienene vai baltais āboliņš, tomēr tās pazīst teju katrs, jo tā ir viena no īstajām Jāņu zālēm, bez kuras šie svētki nebūtu pilnīgi. Tās ir vienas no biežāk pieminētajām Jāņu zālēm tautasdziesmās. Ne velti pašlaik vairāk nekā  5000 sievietēm Latvijā vārds ir Madara. Savu vārdadienu viņas svin 9.augustā, kad madaras joprojām ir pilnos ziedos vēl nepļautās pļavās, kā arī tās ar krāšņām ziedu mežģīnēm iekrāso ataugušo atālu nopļautajās pļavās.

Madaras sastopamas ne vien pļavās, bet arī mežos, purvos un ūdeņu malās. Patiesībā Latvijā sastopamas veselas 17 madaru sugas! Lielākoties tās nav nekādas vazaņķes un neaug katra pakša malā, izņemot pāris nezālieņu sugas, piemēram, ķeraiņu madara. Visplašāk sastopama un vislabāk zināma ir baltā madara – tā aug pļavās un ganībās (izņemot intensīvi mēslotus un pļautus sētos zālājus), sugām bagātās ceļmalās un mežmalās. Ziemeļu madara un īstā (dzeltenā) madara sastopama retāk – galvenokārt sugām bagātos dabiskos zālājos. Miešķis jeb smaržīgā madara vislabāk jūtas platlapju mežos, bet Šultesa madara reti konstatējama Latvijas dienvidaustrumos un tā ierakstīta Sarkanajā grāmatā.

Madaru pļava. Foto: Valda Baroniņa

Madaru pļava. Foto: Valda Baroniņa

Madaru zinātniskais nosaukums Galium cēlies no grieķu vārda “gala”, kas nozīmē piens. Tas tāpēc, ka vairākās Eiropas valstīs madaras izmantotas siera recināšanai. Gan ziemeļu madaras, gan īstās madaras mūsu senči izmantojuši dzijas krāsošanai, nokrāsojot materiālu oranži dzeltenos, sarkanīgos toņos. Senatnē madaras izmantotas arī kā ārstniecības augi, sevišķi ieteicamas bija vannas un peldes, jo madarām piemīt nomierinošas īpašības un tās veicina ādas atjaunošanos. Auga nosaukums angļu valodā – Bedstraw norāda uz šī auga izmantošanu siena matraču un spilvenu pagatavošanā, jo vairākām madaru sugām ir izteikta kumarīna jeb sienam raksturīgā smarža.

Izņemot īsto jeb dzelteno madaru, visām Latvijas madarām ir sīki, balti ziedi. Vairākām madaru sugām to augļi, stublāji un lapas ir klātas ar sīkiem āķīšiem, ar kuriem šīs auga daļas pielīp dzīvnieku vilnai, lai tiktu aiznestas uz citu vietu. Ar dzīvnieku pasauli madaras ir cieši jo cieši saistītas, ne vien izmantojot tos kā izplatīšanas aģentus, bet arī tāpēc, ka madaras ir nozīmīgs dabisko zālāju augs, kuru labprāt ēd ganību dzīvnieki. Daudz dažādu sugu kukaiņi ir iecienījuši madaras kā barības augu, tostarp krāšņie naktstauriņi – lielais un mazais madaru sfings.

Atšķirībā no citu gadu izvēlētajiem gada augiem, kas ir reti sastopami, par madarām aicinājums būs pilnīgi cits – Latvijas 100-gadē katram savu madaru pļavu, kurā plūkt Jāņu zāles un pīt vainagus! Un kopsim šīs pļavas, lai tās saglabātos arī nākamajām paaudzēm!

Gada sūna 2017 – parastā kociņsūna

Jau otro gadu Latvijas Botāniķu biedrība plašāku sabiedrību iepazīstina ar sūnām, šogad par gada sūnu izraugoties parasto kociņsūnu Climacium dendroides. Tā ir viena no visvieglāk atpazīstamām sūnām. Savdabīga ir kociņsūnas augšanas forma, kas atgādina mazu kociņu. Tās primārais stumbrs atrodas augsnē horizontāli un ir klāts ar brūnām, plēkšņveidīgām lapām. No tā atiet stāvi sekundārie stumbri, kas zarojas aptuveni no stumbra vidus. Zari līdz 4 cm gari, atrodas tuvu cits pie cita, tāpēc izskatās sakopoti pušķī kā nelielai palmai. Kociņsūnas tumšzaļās vai dzeltenzaļās velēnas var sasniegt pat 10 cm augstumu. Sporu vācelīte sarkani brūna, līdz 4 cm garā kātiņā. Sporogoni veidojas samērā reti, bet parasti ir vairāki uz viena auga.

Parastā kociņsūna. Foto: Līga Strazdiņa

Parastā kociņsūna. Foto: Līga Strazdiņa

Parastā kociņsūna pieder lapu sūnu klasei, kociņsūnu dzimtai un ir tās vienīgā pārstāve Latvijā, bet citur pasaulē sastopamas pavisam trīs šīs ģints sugas. Parastā kociņsūna plaši sastopama Ziemeļu puslodē, sākot no Špicbergenas līdz Ziemeļāfrikai, Turcijai, Himalajiem, Ķīnas un ASV dienvidiem, aug arī Grenlandē un Jaunzēlandē. Visā pasaulē šai sugai raksturīgie biotopi ir mitras pļavas, zāļu purvi, pārpurvoti meži. Tomēr diezgan bieži tā atrodama arī sausākās vietās – atklātās kāpās, sausos zālājos, uz laukakmeņiem vai dolomītiem ar nelielu augsnes kārtiņu. Parasti kociņsūna aug zemsedzē, bet retāk uz koku stumbriem, trupošiem kokiem, celmiem un akmeņiem. Reizēm tā atrasta arī cilvēka ietekmētās un veidotās vietās: kapsētās, aizaugušos grants karjeros, uz betona tiltiem un  lubiņu jumta, vecas dēļu kaudzes. Interesanti, ka šī suga, kas vairāk raksturīga mežiem, ir otra biežāk atzīmētā suga zālājos. Mežos kociņsūna tomēr nepieder pie valdošām sugām zemsedzē.

Parastā kociņsūna. Foto: Līga Strazdiņa

Parastā kociņsūna. Foto: Līga Strazdiņa

Par kociņsūnu praktisko pielietojumu atrodamas ziņas, kas norāda uz tās dekoratīvajām īpašībām. Neparastā pētījumā kociņsūnas gabaliņš kā vienīgais sūnu pārstāvis atrasts sleņģenē – 16.–18. gadsimtā Kurzemē pie Ēdoles darinātā metāla jostā ar slēgtu nodalījumu. Anglijā, karalienes Viktorijas ēras laikā sūnas dzinumus mākslīgi krāsoja, lai dekorētu dāmu cepures. Ķīnā kociņsūnas nosaukums ir „desmit tūkstošu gadu sūna” (ten thousand year moss) un to izmanto medicīnā, lai samazinātu drudzi, ārstētu reimatismu un atbrīvotu no kaulu un muskuļu sāpēm. Ķīnā šo sūnu izmanto arī māju siltināšanai – tāpat kā Latvijā savulaik sfagnus – spraugu aizdarīšanai.

Atrodot kociņsūnas Latvijā, ir vērts pievērst uzmanību sporogoniem un to augšanas vietai, jo līdz šim tie reģistrēti tikai 10 paraugos no vairāk nekā 200 ievāktajiem un atzīmēti tikai mitrās vietās. Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par šīs sugas atradnēm portālā dabasdati.lv. Bet, ja Jūsu rīcībā ir informācija par sugas tautas nosaukumiem vai citas interesantas ziņas par šo sugu, aicinām rakstīt uz e-pastu baiba.bambe@silava.lv.

Gada augs 2017 – dzeltenā salmene

Par 2017. gada augu Latvijas Botāniķu biedrība izvēlējusies dzelteno salmeni Helichrysum arenarium, kuru visi labāk pazīst ar nosaukumu – dzeltenā kaķpēdiņa. Šis tautas nosaukums arī labi raksturo pašu auga ziedkopu, jo nelielie ziedu kurvīši sakārtoti ziedkopā, kas kopumā atgādina kaķa pēdiņu. Sugas zinātniskais nosaukums veidojies no grieķu valodas, kur ģints nosaukums nozīmē „zeltaina saule”, savukārt sugas nosaukums „arenarium” apzīmē tai raksturīgo augteni – smilšainas vietas.

Dzeltenā salmene. Foto: A. Opmanis

Dzeltenā salmene. Foto: A. Opmanis

Tas ir daudzgadīgs, neliels augs, kas zied koši dzelteniem vai oranžas nokrāsas ziediem un Latvijā sastopams galvenokārt valsts dienvidaustrumu daļā. Tas aug sausās, saulainās pļavās vai mežmalās un ceļmalās, tāpēc tam izveidojušies pielāgojumi, kas augam palīdz saglabāt mitrumu – visu augu klāj blīvs, zīdaini balts apmatojums, kas atstaro saules gaismu, samazinot lapu temperatūru un iztvaikošanu. Suga ir izteikti kontinentāla un sastopama Centrāleiropā un Austrumeiropā.

Dzeltenā salmene. Foto: D. Kretalovs

Dzeltenā salmene. Foto: D. Kretalovs

Dzeltenā kaķpēdiņa ir populārs un plaši izmantots ārstniecības augs, kas palīdz pret daudzām kaitēm – dažādām vēdera problēmām, saaukstēšanos, ādas slimībām, kā arī mazina trauksmi un depresiju. Tāpat salmenes ēteriskās eļļās plaši izmantotas kosmētikā, jo tā aizkavē ādas novecošanos. Augs ir ne vien noderīgs mājas aptieciņā, bet arī ļoti dekoratīvs, jo savu krāsu un formu var saglabāt gadiem ilgi, no tā arī cēlies tā nosaukums citās valodās – „immortalle”, „бессмертник”, „everlasting”, – kas nozīmē „nemirstīgā” un „vienmēr ziedošā”.

Dzeltenajai salmenei ir plašs pielietojums, taču dabā tā sastopama arvien retāk, tā iekļauta vairāku valstu aizsargājamo un ierobežoti izmantojamo sugu sarakstos, tostarp arī mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā. Kā galveno apdraudošo faktoru sugas pastāvēšanai var minēt raksturīgo dzīvotņu izzušanu, kā arī pārmērīgo auga izmantošanu. Lai arī suga nav iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos vai Sarkanajā grāmatā, aicinām saudzēt šo skaisto augu, saglabājot neaizaugušas sausās pļavas un nodrošinot to regulāru apsaimniekošanu – pļaušanu vienu reizi gadā un siena novākšanu. Bet veselības uzturēšanai ieteicams iegādāties aptiekās nopērkamās tējas, jo to sastāvā esošās dzeltenās salmenes lielākoties audzētas plantācijās, nevis ievāktas savvaļā. Ja nu tomēr, esat nolēmuši tās ievākt paši – dariet to saudzīgi, nekad nenoplūciet visus ziedošos augus, vienmēr daļu atstājiet arī sēklai.

Par dzeltenās salmenes izplatību Latvijā trūkst aktuālas informācijas, tāpēc Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par šīs sugas atradnēm portālā dabasdati.lv. Bet, ja Jūsu rīcība ir informācija par sugas vēsturiskām atradnēm, tautas nosaukumiem vai kāda cita interesanta informācija par šo sugu, aicinām rakstīt e-pastu uz ruta.sniedze@ldf.lv.