LBB gadskārtējā sanāksme 24. novembrī Nacionālajā botāniskajā dārzā

Leave a reply

1. Ikgadējā biedrības sanāksmē piedalījās apmēram 50 LBB biedru. To atklāja biedrības priekšsēdētājs Pēteris Evarts-Bunders. Viņš ziņoja par paveikto 2023. gadā: 

2022. gadā LBB bija 129 biedri. 2023. gada laikā viens biedrs izstājies, viens – miris, uzņemti 5 jauni biedri – Lauma Krišāne, Ilze Barone, Ieva Grudzinska – Elsberga, Aleksis Gablins, Maija Fonteina Kazeka. LBB pārstāvji piedalījās docentes Gaidas Ābeles bērēs un biedrības vārdā nolika vainagu.

Tika sarīkota LBB ekskursija uz Rietumigauniju, tradicionālais “Sugu rallijs” Slīteres NP, pabeigts LBB Ādažu poligona biotopu monitoringa projekts, izdots kalendārs un sagatavoti krekliņi ar sūnu motīviem.

2. Aiva Bojāre ziņoja par to, ka ir izdota un tuvākajās dienās notiks “Latvijas invazīvo sugu rokasgrāmatas” prezentācija.

3.  Gunta Evarte-Bundere, kura tagad strādā AS Latvijas Valsts meži, informēja par  datu publicēšanas nozīmīgumu īpaši reto augu aizsardzībai. LVM teritorijā, kur ir vienīgā zināmā  nokarenā tragantzirņa atradne Latvijā, notikusi patvaļīga grants ieguve un atradne gandrīz iznīcināta. Dati par šo sugu LVM nebija pieejami datubāzē “Ozols” un portālā “Dabas dati”. Tagad visi iesaistītie dienesti ir informēti, izliktas brīdinājuma zīmes un notiek izmeklēšana. Šī ir mācība, ka datu neziņošana noved pie retu sugu atradņu degradācijas vai pat iznīcināšanas. 

4. Ivars Kabucis uzstājās ar prezentāciju, kas bija veltīta profesora Voldemāra Langenfelda simtgadei. Gaišas atmiņas par pedagogu, zinātnieku ar pasaules skatījumu. Arī vairāki citi biedri dalījās atmiņās par profesoru.

5. Ar ziņojumu par Sūnu grupas paveikto uzstājās Evita Oļehnoviča. Sūnu grupa 2023. gadā organizēja Sūnu pētnieku skolu “Ilgās” un citus, to skaitā starptautiskus pasākumus , kas veltīti sūnu floras izzināšanai un pētniecībai. Sūnu grupa ir izraudzījusi Gada sūnu 2024. Tā plašāk tiks izziņota pēc Jaunā gada. 

6. Ilona Jepsena bija sagatavojusi stāstījumu par Aleksandru Georgu fon Bungi, un viņa ietekmi uz botānikas tradīciju Baltijā, īpaši Latvijā. Bungem šogad svinējām 220 dzimšanas dienu.

7. Anete Pošiva-Bunkovska pastāstīja, ka ziņojumi portālā “Dabasdati” par Gada augu 2023 – parastā purvpaparde nav apkopoti un, LBB biedru aizņemtības dēļ, lielas akcijas sugas propagandēšanai nenotika. Anete ir LBB pārstāve VARAM Konsultatīvajā padomē, piedalās ministrijas izstrādāto dokumentu komentēšanā. Pagaidām neskaidra ir šīs padomes vieta jaunajā institucionālajā struktūrā pēc VARAM reorganizācijas.

8.  Gunta Evarte-Bundere informēja par “Gada auga 2024” izraudzīšanu.

Šogad tika iesniegti 4 pieteikumi. Visi četri biedru iesniegtie Gada auga 2024 pretendenti tika piedāvāti LBB biedru balsojumam internetā pirms pilnsapulces. Tika saņemts 61 balsojums:

  • Parastais parīss Leersia oryzoides. Pieteicējs – Edgars Vimba 
  • Košsarkanais pērkonamoliņš Anthyllis coccinea Pieteicēja – Maruta Kusiņa 
  • Apdzira Huperzia selago. Pieteicēja – Maija Medne 
  • Meža vijolīte Viola reichenbachiana. Pieteicēja – Inita Svilāne 

Balsošanas rezultāti plašākai publikai tiks paziņoti pēc Jaunā gada.                                                       

9. Ivars Kabucis vadīja Gada atraduma 2023 ceremoniju. 

Mūsu biedri iesnieguši vairākus ļoti interesantus atradumus! 

  • Lauma Miķelsone-Šibeika atradusi šaurlapu krustaini Senecio inaequidens, tā ir Latvijā jauna, invazīva suga.
  • Dana Krasnopoļska pēc ilgiem gadiem Latgalē atradusi lauku ar lauka kokāli Agrostemma githago. Tā ir Latvijā gandrīz izzudusi nezāle.
  • Agnese Priede: 1) Eiropas kāpumiezis Hordelymus europaeus, retas sugas jauna atradne , 2) kalnu veronika Veronica montana, retas sugas jauna atradne, 3) zāllapu eitāmija Euthamia graminifolia – Latvijā jauna, invazīva suga.
  • Uvis Suško atradis lokano najādu Najas flexilis Alauksta ezerā.

Par Gada atradumu 2023 žūrija izvēlējusies Danas Krasnopoļskas atradumu – lauka kokāli.

10. Idejas nākošā gada aktivitātēm. Tika nolemts rīkot Sugu ralliju Sēlijā, turpināt LBB Ziemas skolas nodarbības 2024. gada ziemā, LBB ekskursijai izvēlēts maršruts Dzūkijā, Lietuvā. Kalendārs 2024. gadam jau izdots un tiek izplatīts. Tā tēma “Parazīti, pusparazīti un saprotrofi Latvijas florā”. 

Botāniķu rallijs 2023 – augu sugu meklēšanas sacensības norisinās jau trešo reizi

Leave a reply

Pirms trīs gadiem iedibinātā tradīcija – Latvijas Botāniķu biedrības sugu meklēšanas sacensības, jeb Botāniķu rallijs šogad norisinājās Kurzemē, Mazirbes apkārtnē. Saulainā un siltā sestdienā, 12. augustā šeit satikās četras botāniķu komandas, lai septiņu stundu laikā, ierobežotā teritorijā sastādītu novēroto vaskulāro augu un sūnu sarakstus. Par uzvarētāju kļūst komanda ar garāko sarakstu jeb ar visvairāk novērotām augu sugām.

Botāniķu rallija 2023. dalībnieki, komisija un atbalstītāji. Foto: Inita Svilāne

Līdzīgi kā divus iepriekšējos gadus, pasākumā piedalījās četras komandas:

Adumbrandas (Lauma Ķeire, Solvita Rūsiņa, Ligita Liepiņa);
VAJ (Ansis Opmanis, Julita Kluša, Vija Sīmansone);
Staignāju meitenes (Evita Oļehnoviča, Ilze Ķuze, Anna Pastare – Skutele);
Gaujas un Rūjas nāras (Anete Pošiva – Bunkovska, Elita Ozola, Maija Medne).

Sekojot iepriekš ieviestajai tradīcijai, ka rallija uzvarētāji kļūst par nākamā gada rallija komisiju, tad šogad procesu pieskatīja un sugu sarakstus cītīgi pārbaudīja pērnā gada laureātes komanda “Apvienotie botāniķu spēki” ar Līgu Strazdiņu, Danu Krasnopoļsku un Initu Svilāni sastāvā.

Rallija dalībnieki sacensību laikā izložņāja un sugas meklēja dažādās kartē iezīmētās teritorijas vietās: tika izstaigāta jūras piekraste, priežu meži, ceļmalas, piejūras reģioniem raksturīgie zālāji, upmalas un pārejas purvs. Labu pienesumu sugu sarakstam deva arī publiskie apstādījumi, piemēram,  Mazirbes centrā, kā arī savvaļā izbēgušas svešzemju sugas. Atgādinājumam – dalībniekiem nebija atļauts kāpt pāri žogiem un veidot sarakstus no privātos dārzos esošām kultūraugu sugām, taču, ja sugas pašas no šī dārza ir izbēgušas publiskā vidē, tad kvalificējās, lai taptu pieskaitītas Botāniķu rallija ietvaros. Šī gada rallija dalībnieku sugu meklēšanas pienesums bija Slīteres nacionālā parka reto un īpaši aizsargājamo sugu atradņu aktualizēšana. Acīgākajām komandām izdevās novērot pat 9 retas un īpaši aizsargājamas sūnu sugas!

Pēc spraigas cīņas septiņu stundu garumā, kā arī pēcāk vairāku stundu komisijas darba, punkti bija saskaitīti. Par katru taksonu, kas noteikts līdz sugai, komanda saņēma 1 punktu. Par retām un īpaši aizsargājamām sugām tika piešķirti 2 punkti. Savukārt, par līdz ģintij noteiktu taksonu – 0,5 punkti.

Ar 431,5 punktiem šogad laurus plūca komanda “Gaujas un Rūjas nāras”, tuvākos sekotājus apsteidzot par 19,5 punktiem. Apsveicam!

Līdz šim Botāniķu rallijs ir norisinājies Latgalē, kur sugas tika meklētas Daugavpils pilsētā, kā arī Ziemeļvidzemē, aizsargājamo ainavu apvidū Ziemeļgauja, Beku saimniecībā, un nu saskaitīta arī Kurzeme. Turpinot aizsākto tradīciju katru gadu pasākumu rīkot citā novadā, nākamgad Botāniķu rallijā tiksimies jau Sēlijā, pie Daugavas krastiem!

Komanda Adumbrandes gatava startam! Foto: Inita Svilāne
Komanda Gaujas un Rūjas nāras vēl pēdējās minūtēs cenšas noteikt līdzi paņemtos neskaidro sugu paraugus. Foto: Inita Svilāne
Startam gatava komanda VAJ, kuras nosaukums veidots no dalībnieku vārdu sākumburtiem. Foto: Inita Svilāne
Pie sūnu sugu noteikšanas ķērusies komanda Staignāju meitenes. Foto: Inita Svilāne.
Komanda Adumbrandes meklē sugas kāpās. Foto: Inita Svilāne
Komanda Gaujas un Rūjas nāras pēta, kuras sugas augu sarakstam pievienot no pārejas purva un staignāja. Foto: Maija Medne
Uzvarētāju komanda – Gaujas un Rūjas nāras. Foto: Inita Svilāne

Prof. Voldemāram Langenfeldam 100

Leave a reply
Foto no: Profesors Voldemārs Langenfelds. Personālais bibliogrāfiskais rādītājs. Rīga, 1983.

Voldemārs Langenfelds dzimis 1923. gada 6. augustā. Vairākās enciklopēdijās viņa dzimšanas diena saputrota un viņa kolēģi G. Ābele un E. Vimba zināja stāstīt, ka nācies atraidīt apsveicējus, kas mēnesi agrāk ieradušies sveikt profesoru apaļās jubilejās. Profesora dzimtās mājas ir “Garlauki” Auru pagastā, Zemgalē. Pēc E. Vimbas: “Tēvs ļoti mīlējis augļkopību un turpat trešdaļa jaunsaimniecības bijusi apstādīta ar dārzu. Tas prasīja sistemātisku kopšanu un  bērni tika agri iesaistīti darbā. Te meklējams arī avots V. Langenfelda interesei par ābelēm”. 

Langenfelda paaudze gāja cauri Otrā Pasaules kara dzirnām. Viens viņa brālis tika mobilizēts “Leģionā”, Voldemārs – 1944. gadā Padomju Armijā. Tikai pēc demobilizācijas viņš varēja pabeigt Bulduru dārzkopības tehnikumu un sāka strādāt gan par dārznieku, gan skolotāju.

1952. gadā V. Langenfelds iestājās Rīgas Pedagoģiskajā institūtā. Te viņš sastapa Emīliju Ozoliņu, kura viņu, tāpat kā Alfonu Piterānu, ievirzīja zinātnes “sliedēs”. Institūtu viņš beidza 1955. gadā un 1957. gadā iestājās aspirantūrā V.L. Komarova Botānikas institūtā Ļeņingradā, kuru beidza 1960. gadā. Šajā gadā viņš uzsāka darba gaitas Zinātņu Akadēmijas Botāniskajā dārzā (tagad Nacionālais botāniskais dārzs) Floras sektorā, kur nostrādājis 8 mēnešus, jo uzvarējis konkursā par asistenta vietu Latvijas Valsts Universitātes Bioloģijas fakultātē Botānikas katedrā. Raksturojumā Universitātei, kuru devis dārza direktors I. Zunde, teikts, ka Langenfelds pierādījis sevi kā spējīgu zinātnisko darbinieku, bet “grūtības darbā b. Langenfeldam sagādā organizatoriskas dabas jautājumi. Attieksmēs ar kolēģiem un sev padotiem b. Langenfelds ir maz prasīgs, ļoti biedrisks un izpalīdzīgs”. Tādu viņu ar cieņu atceramies arī mēs – viņa studenti.

Ar kolēģiem apm. 1998.g. No E. Vimbas fotoarhīva

Aspirantūras laikā V. Langenfelds uzsāk darbu pie ābeļu (Malus Mill.) ģints izpētes. Sākumā šī izpēte aptver Latvijas teritoriju. Viņa darba vadītājs bija zinātņu doktors PSRS ZA korespondētājloceklis profesors Aleksandrs Fjodorovs. Ļeņingradā viņš iepazinās ar tādiem augu sistemātikas teorētiķiem profesoriem kā I. T. Vasiļčenko, J.G. Bobrovs, M.E. Kirpičņikovs, S.K. Čerepanovs, akadēmiķi A. L. Tahtadžans. 1961. gadā tika aizstāvēta bioloģijas zinātņu kandidāta disertācija un izdota monogrāfija “Latvijas PSR Ābeļu sugas” (1).

Langenfelds turpināja strādāt pie ābeļu ģints evolucuionārās morfoloģijas, izveidoja oriģinālu ģints sistemātiku, izstrādāja ābeļu ģints ontoģenēzi. Viņa pētījumi sākumā aptvēra Baltijas valstis, vēlā visu bijušās PSRS teritoriju un PSRS herbārijos uzkrāto ārvalstīs ievākto materiālu. 1967. – 1969. gadā ekspedīcijās apceļota visa PSRS teritorija, īpaši Ukraina, Moldova, Kaukāzs un Vidusāzija, kur dabā pētīta ābeļu sugu izplatība un daudzveidība. 1967. gadā V. Langenfelds dodas pirmajā ārzemju komandējumā uz Rostokas Universitāti un apmeklē arī citus Austrumvācijas botāniskos dārzus un universitātes. Darbs Vissavienības Botānikas institūtā ļāva izmantot herbārija apmaiņu pa pastu ar lielajiem ārzemju herbārijiem. Rezultātā tapa globāls ābeļu ģints pētījums un 1971. gadā Tartu Universitātē aizstāvēta doktora disertācija, kas 1992. gadā pielīdzināta habilitētā doktora grādam. Šī darba pilnveidotā un papildinātā versija izdota monogrāfijā 1991. gadā (3).

LU profesors lasīja botānikas pamatkursus morfoloģijā, augstāko augu sistemātikā. Viņu interesēja augstāko augu izcelšanās, filoģenēzes problēmas. Viņš izstrādāja un lasīja speckursus augu evolucionārajā morfoloģijā, filoģenētiskajā augu sistemātikā. 1973. gadā izdota mācību grāmata “Augstāko augu sistemātika” (līdzautori E. Ozoliņa, G. Ābele). Ši grāmata ir oriģināla ar konsekventu faktiskā materiāla evolucionāro traktējumu pēc akadēmiķa A. Tahtadžana ziedaugu filoģenētiskās sistēmas. Komandējuma laikā Rostokā V. Langenfeldam izdodas vienoties par studentu apmaiņu vasaras prakšu laikā, jau 1968. gadā profesors ved pirmo LVU botānikas studentu grupu praksē uz Vāciju un ievada regulāru studentu apmaiņu. Profesors vadījis vairāk kā simts kursa darbus un diplomdarbus, viņa vadībā aizstāvētas vairākas disertācijas (piem. M. Avenai, V. Isakovam, D. Šmitei, P. Evartam). Daudzus zinātniekus viņš konsultējis augu sistemātikas un evolūcijas jautājumos.

Langenfelds pblicējis vairāk kā 100 zinātnisku rakstu, rakstījis enciklopēdijām, populārzinātniskiem izdevumiem.

Profesors V. Langenfelds devās mūžībā 2007. gada 15. jūlijā. 

  1. Langenfelds V. Latvijas PSR ābeļu sugas. Rīga, 1961.
  2. Langenfelds V., Ozoliņa E., Ābele G. Augstāko augu sistemātika. Rīga, 1973.
  3. Лангенфельд В.Т. Яблоня. Морфогения. Эволюция. Филогения. География. Систематика. Рига, “Зинатне”. 1991.

Par V. Langenfeldu:

Dr. emeritus Gaida Ābele

Leave a reply

Šodien savā mājaslapā publicējam sēru ziņu: 15. jūlijā mūža miegā aizmigusi docente Gaida Ābele. Viņa bija LBB biedrene gandrīz 70 gadus (1954). Mēs – Gaidas kolēģi, diplomanti un studenti  pieminēsim viņu un paturēsim gaišā piemiņā. 

Latvijas Botānikas biedrības vārdā izsakām līdzjūtību ģimenei un visiem tuviniekiem.

Foto: I. Jepsena (2021, janvāris)

Docente dzimusi 1931. gada 31. janvārī Rīgā Armijas tipogrāfijas mašīnburtliča, kaprāļa Teodora Elkšņa un aktrises un režisores Elvīras-Līnas Elksnes (dzimusi Lapiņa) ģimenē. Mācījusies Rīgas Krišjāņa Barona pamatskolā, 1950.gadā beigusi Rīgas 2.visusskolu. Pēc vidusskolas beigšanas viņa (pēc pašas vārdiem) nevarējusi izlemt – mācīties par aktrisi, vai pievērsties eksaktām zinātnēm. Mammas vērtējums bijis skarbs – tev nepietiek asuma, lai izdzīvotu teātra pasaulē. Tā mēs ieguvām lielisku botānikas pasniedzēju, un, kad bija nepieciešams, ne artistiskuma, ne asuma viņai netrūka.  

1955. gadā pēc studijām Latvijas Valsts Universitātes Bioloģijas fakultātē G. Ābele kā asistente uzsāka darbu Bioloģijas fakultātes Botānikas katedrā profesora Paula Galenieka vadībā. Tur viņa nostrādāja līdz aiziešanai pensijā 1994. gadā. Trīs gadus (1956-1959) G.Ābele mācījās aspirantūrā un 1969. gadā aizstāvēja disertāciju par tēmu “Lapukoku meža tipi mistrājā Zemgales līdzenumā”. Par to 1970. gadā viņai piešķirts bioloģijas zinātņu kandidāta grāds. 1959.gadā Gaida Ābele ievēlēta par vecāko pasniedzēju un 1971.gadā – par docenti. 2015. gadā viņai piešķirts Dr. emeritus goda nosaukums.

Strādājot Latvijas Valsts Univeristātes Bioloģijas fakultātes Botānikas katedrā, docente Ābele lasīja lekcijas, vadīja laboratorijas darbus un studentu vasaras   prakses bioloģijas un ģeogrāfijas studentiem augstāko augu sistemātikā, PSRS augu ģeogrāfijā, ģeobotānikā, mežzinātnē, Latvijas floras aizsardzībā. Viņa bija daudzu diplomdarbu vadītāja un recenzente. Docente Ābele vadīja arī Bioloģijas fakultātes studentu mācību ekspedīcijas uz Ukrainu, Vācijas Demokrātisko Republiku, Čehoslovākiju. Daudzi studenti aizrāvās ar botāniku pēc kopīgām ekskursijām ar G. Ābeli uz Slīteres rezervātu, Gaujas nacionālo parku, Krustkalnu rezervātu, dodoties aizsargājamo augu atradņu meklējumos. G. Ābele ir vairāku mācību metodisko materiālu autore un piedalījusies mācību grāmatu sarakstīšanā.

Docente Ābele piedalījusies Latvijas īpaši aizsargājamo teritoriju vaskulāro augu floras un veģetācijas izpētē, īpaši Gaujas nacionālajā parka Nurmižu rezervā, Krustkalnu rezervātā. Par Krustkalnu rezervātu, kopā ar savu studenti I. Miezīti, sarakstījusi monogrāfiju “Krustkalnu rezervāts”. G. Ābele piedalījusies rakstu krājumu sērijas  “Latvijas floras horoloģija” (Хорология Флоры Латвийской ССР) sastādīšanā, vadījusi gadagrāmatas “Retie augi un dzīvnieki” sastādīšanu un izdošanu. Baltijas floras konspektam G. Ābele apstrādājusi santalu (Santalaceae R. Brown), asinszāļu (Hypericaceae A.L. Juss.) un skarblapju (izņemot neaizmirstulītes) (Boraginaceae A. L. Juss.) dzimtas.

Gaidas Ābeles ievāktais paparžaugu un ziedaugu herbārijs glabājas LU Muzeja herbārijā (RIG).

Docente Ābele daudz darījusi dabas aizsardzības jomā Latvijā. Viņa izstrādāja metodiku īpaši aizsargājamo augu atradņu apsekošanai un dokumentēšanai. Šajā darbā viņa iesaistīja studentus. Tika izstrādāti vairāki kursa darbi un diplomdarbi par īpaši aizsargājamo augu izplatību pusei no Latvijas PSR administratīvajiem rajoniem. Inventarizācijas rezultāti un ieteikumi floras aizsardzībai tika nodoti Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijai un Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības rajonu nodaļām. G. Ābeles izstrādātā metodika tika vēlāk izmantota Latvijas Vides aizsardzības komitejas darbā.

G. Ābele iesaistījās arī jaunu īpaši aizsargājamo teritoriju izveidošanā, atbalstīja dabas aktīvistus viņu centienos novērst vērtīgu dabas objektu bojāeju. Tādi ir, piemēram Vecdaugavas dabas liegums un Daugavgrīvas dabas liegums Rīgā u.c.

Viņa rakstījusi populāros žurnālos par dabas aizsardzības nozīmi un uzstājusies ar lekcijām. Līdz sirmam vecumam iesaistījās dabas aizsardzības projektos Allažu pagastā un Siguldas novadā, kur viņas darbs un zināšanas tika augstu vērtētas. Docente Gida Ābele bija Latvijas PSR Zinību biedrības biedrene un ilggadēja Dabas un vēstures pieminekļu aizsardzības biedrības Floras aizsardzības sekcijas priekšsēdētāja. 

Docentes darbs tika novērtēts un viņai piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātās dabas aizsardzības darbinieces goda nosaukums (1987). Par lielu ieguldījumu zinātniskajā un mācību darbā 1988. gadā viņas vārds ierakstīts LVU Goda grāmatā. 2019. gadā viņai piešķirts Siguldas Goda novadnieces goda nosaukums. 

Vairāk par docenti, Dr. emeritus Gaidu Ābeli lasiet: https://lv.wikipedia.org/wiki/Gaida_Ābele  

Gada augs 2023 – parastā purvpaparde

Leave a reply

Par Gada augu 2023 ieceļot parasto purvpapardi (Thelypteris palustris Schott) Latvijas Botāniķu biedrība aicina iepazīt slapjos mežus, purvus un citas pastāvīgi mitras vietas, kurās atrodama šī suga.

Parastā purvpaparde (Thelypteris palustris Schott) Latvijā ir diezgan parasta suga, izplatīta visā valsts teritorijā – taču tikai retais būs to apskatījis tuvumā, jo šī paparde aug vietās, kur cilvēki parasti nestaigā – slapjos mežos, zāļu purvos, ezeru un upju krastos, arī grāvjos. Izvirzot šo sugu par gada augu, Latvijas Botāniķu biedrība vēlas pievērst uzmanību gan augu spējai piemēroties augšanai ekstrēmos apstākļos, gan slapjajiem biotopiem Latvijas ainavā un to nozīmei dabas daudzveidības saglabāšanā un ekosistēmu noturībā pret klimata pārmaiņām. Mūsu nokrišņiem bagātajā klimatā ūdenstilpju, purvu un citu slapju vietu it kā ir daudz, taču nereti to hidroloģisko režīmu ietekmē meliorācija, izjaucot dabiskās augu sabiedrības un mikroklimatu; daudzās bebru saimes, kas mīl apmesties meliorācijas grāvjos, savukārt, var kādreizējos slapjos mežus vai purvus pārvērst dīķos. Vienu no purvpapardes tipiskajiem biotopiem – staignāju mežus – apdraud gan meliorācija, gan mežistrāde.

Parastā purvpaparde Thelypteris palustis. Foto: Julita Kluša

Ir maz ziņu par šīs sugas izmantošanu pārtikā vai medicīnā, taču purvpapardei piemīt spējas uzsūkt smagos metālus, tāpēc pasaulē notiek eksperimenti ar tās pielietojumu notekūdeņu attīrīšanā.
Parastā purvpaparde pavasaros izdīgst gandrīz nemanāmi, paceļot savus dzinumus no ūdens pārklātām lāmām staignāju mežos, starp grīšļu audzēm neizbrienami slapjos purvos un citās vietās, kuras ne tikai pavasarī klātas ar ūdeni, bet kurās augsts mitrums saglabājas visu gadu. Jūnijā papardes ir salapojušas un nereti veido koši zaļu vienlaidus paklāju, kas saglabājas līdz pat rudenim, kad purvpapardes nokalst un pazūd skatienam līdz nākamajam pavasarim.

Parastā purvpaparde pārejas purvā kopā ar dzegužpirkstītēm. Foto: Julita Kluša

Šogad aicinām neiet ar līkumu slapjām vietām, bet gan uzvilkt gumijas zābakus un doties tuvāk iepazīt parasto purvpapardi un tās kaimiņus – slapjo biotopu augu sabiedrības. Par novērotajām purvpapardēm aicinām ziņot portālā Dabasdati.lv, bet uz Latvijas Botāniķu biedrības e-pastu (botaniku-biedriba@hotmail.com) rakstīt, ja zināt par šīs sugas vākšanu un pielietošanu tautas medicīnā, pārtikā vai citām vajadzībām. Turpinot pagājušajā gadā iesākto tradīciju, Botāniķu biedrība organizēs ekskursijas gada auga iepazīšanai – vasaras sākumā sekojiet līdzi informācijai LBB mājaslapā www.botany.lv un un Facebook grupā “Latvijas Botāniķu biedrība un augu draugi”!

Vairāk informācijas:
Pēteris Evarts-Bunders, Latvijas Botāniķu biedrība, valdes priekšsēdētājs
tālr. 26533971, e-pasts: peteris.evarts@biology.lv

Anete Pošiva-Bunkovska, Latvijas Botāniķu biedrība, valdes locekle
tālr. 26477851, e-pasts: anete.poshiva@gmail.com