Category Archives: Aktivitātes

Gada augs 2016 – purva atālene

Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2016 izvēlējusies purva atāleni Parnassia palustris.

Purva atālene ir līdz 35 cm garš lakstaugs ar greznu ziedu. Ziedam ir skaisti dzīslotas ziedlapas un īpašas neauglīgas vēdekļveida putekšņlapas ar pilienveida dziedzeriem izaugumu galos. Uzzied gan tikai jūlija beigās, toties zied līdz septembrim. Vēlās ziedēšanas dēļ radies ģints nosaukums latviešu valodā – atālene, saukta arī par atāla puķi jeb augs, kas zied atālā (atāls – pēc nopļaušanas vai noganīšanas ataugusi zāle). Interesanti, ka zieds smaržo tikai siltos saules staros, bet ne vakarā, kad smaržā ieinteresētie apputeksnētāji jau devušies pie miera. Augs ir indīgs!

Purva atālenes zieds. Pilienveida dziedzeri atgādina medus lāses, ar viltu piesaistot apputeksnētājus no augšas. Taču īstais nektārs atrodas bedrītēs zieda pamatnē, un tas pievilina apputeksnētājus arī no sāna. Foto: Māra Pakalne

Atālenei ir raksturīga skaujoša lapiņa krietnu gabalu virs zemes, pēc tās viegli var pazīt arī neziedošu augu. Tam ir arī garkātainu piezemes lapu rozete. Lapai ir sirds forma, augs esot izmantots arī sirds slimību ārstēšanai, tā radušies arī atbilstoši tautas nosaukumi – rudens sirdszāle un sirsnenīte.

Sirdsveidīgās purva atālenes lapas. Foto: Julita Kluša

Purva atālene aug dabiskās mitrās pļavās un kaļķainos zāļu purvos. Ja tā sastopama zālājā – tas ir sugām bagāts un botāniski vērtīgs. Pēdējos gadu desmitos meliorācijas un dabisko zālāju aizaugšanas dēļ ir samazinājies purva atālenei piemērotu dzīvotņu skaits. Tāpēc arī šīs skaistules izdzīvošana kļūst arvien vairāk apdraudēta. Ir izpētīts, ka šis augs spēj izplatīties no viena zālāja uz citu tikai tad, ja zālāji viens no otra nav tālāk par kilometru. Sugu var saglabāt nākamajām paaudzēm, tikai regulāri apsaimniekojot mitrās pļavas un ganības un atjaunojot dabisku mitruma režīmu susināšanas ietekmētos kaļķainos zāļu purvos.

Aicinām ziņot par purva atālenes atradnēm portālā dabasdati.lv, pievienojot vietas aprakstu un foto. Gaidīti arī novērojumi vai tautā lietoti šī auga nosaukumi vai pielietojumi šodien un pagātnē, sūtot uz e-pastu botaniku-biedriba[at]hotmail.com.

Latvijas Botāniķu biedrība

Gada atradums 2015 – pļavas linlape

Leave a reply

Katru gadu Latvijas Botāniķu biedrība pasniedz ceļojošo balvu „Gada atradums”, kas tiek piešķirta par īpaši nozīmīgiem jauniem floras atradumiem Latvijā. „Gada atraduma” balva kļuvusi jau par ilggadēju tradīciju un tiek pasniegta jau divpadsmito gadu pēc kārtas.

2015. gadā ceļojošo balvu ieguvusi Dana Krasnopoļska (Daugavpils Universitāte) par jaunu pļavas linlapes Thesium ebractaetum atradni aizsargājamā ainavu apvidū „Augšzeme” Medumu apkārtnē pie Latvijas-Lietuvas robežas.

Dana Krasnopoļska ar Gada atraduma diplomu. Foto: J. Butins.

Pļavas linlape ir daudzgadīgs, neliels (garums 10-30 cm) santalkoku dzimtas pusparazītisks lakstaugs. Šis augs ir pēc izskata necils, taču Latvijā tas sastopams ļoti reti – pēdējos gados zināmas vairs tikai 5-6 atradnes, bet vairākas agrākos laikos zināmās atradnes, visticamāk, iznīkušas vai iznīcinātas. Augs mūsdienās sastopams tikai Austrumlatvijā. Suga sastopama galvenokārt dabiskos zālājos, reizēm arī skrajos mežos un ceļmalās.

Pļavas linlape – Latvijā ļoti reti sastopams augs. Foto: A. Priede.

Pļavas linlape ir Latvijā īpaši aizsargājama suga, iekļauta arī Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā (sugas, kurām draud iznīkšana), kā arī Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā. Sugas izplatības areāls aptver daļu Austrumeiropas (Polija, Krievijas Eiropas daļa, Latvijas austrumu daļa, Lietuva, Ukraina, Baltkrievija, Rumānija) un daļu Centrāleiropas (Čehija, Austrija, Vācija). Bet kopumā atradņu visā Eiropā ir maz. Suga kā īpaši apdraudēta iekļauta Eiropas Savienības Biotopu direktīvā.

Danas Krasnopoļskas atradums ir nozīmīgs un būtiski papildina zināšanas par šīs sugas izplatību Latvijā, kā arī apstiprina, ka Medumu apkārtnē 1977. gadā atrastā suga šajā apvidū joprojām ir sastopama.

Gada atraduma balvai tika pieteikti arī citi reti sastopamu sugu atradumi. Uvis Suško bija pieteicis jaunas, līdz šim nezināmas bālziedu brūnkātes Orobanche pallidiflora, pūkainās asinszāles Hypericum hirsutum, rūgtās drudzenītes Gentianella amarella, lielās noragas Pimpinella major, vidējās rasenes Drosera intermedia, Lēzeļa lipares Liparis loeselii, matveida glīvenes Potamogeton trichoides, mieturu hidrillas Hydrilla verticillata, mazās najādas Najas minor un jūras najādas Najas marina atradnes. Julita Kluša gada balvai bija pieteikusi pirmoreiz Latvijā savvaļā konstatētu svešzemju sugu dārzbēgli platlapu dedestiņu Lathyrus latifolius un līdz šim Latvijā tikai divas reizes konstatētu svešzemju augu sugu lapaino sunīti Bidens frondosa.

Agnese Priede
Latvijas Botāniķu biedrība

Latvijas Botāniķu biedrība par 2015. gada augu izvēlējusies čemuru palēku

Leave a reply

Čemuru palēks Chimaphila umbellata ir daudzgadīgs, līdz 25 cm augsts ziemciešu dzimtas puskrūms ar zobainām, ādainām lapām, kas satuvinātas rozetē. Augs ir ziemzaļš – tas atspoguļots arī tā latīņu nosaukumā – „ziemasmīlis”. No jūnija līdz augustam palēks lepojas ar skaistiem rozā ziediem, kas sakārtoti skrajā čemurā un nolīkuši uz leju, tādēļ ziedu čemurs dažkārt atgādina smalki veidotu lietussardziņu. Dažādos Latvijas apvidos tas saukts arī par mātes zālēm, meža mirti, ziemcieti, lielo brūklenāju, zāģrobenāju.

Ziedošs čemura palēks. Foto: J.Kluša.

Čemuru palēks ierakstīts Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā un vairāku valstu aizsargājamo sugu sarakstos, bet pašlaik nav iekļauts Latvijas īpaši aizsargājamu sugu sarakstos, kaut arī sastopams samērā reti. Vietās, kur aug čemuru palēks, vērts ieskatīties vērīgāk. Turpat reizēm var atrast arī citus floras retumus – pļavas silpureni, smiltāju neļķi, ziemeļu linneju, vālīšu staipekni un plakanstaipekņus.

Čemuru palēks. Foto: A.Priede.

Čemuru palēks ir sausu, skraju priežu mežu suga, taču ne vienmēr tas atrodams šķietami piemērotos apstākļos. Tam ir dažādi iemesli. Augs ir saistīts ar gaišiem augšanas apstākļiem, bet, iztrūkstot dabiskiem traucējumiem mežā, piemēram, ugunsgrēkiem, mežs mainās. Traucējumu trūkuma dēļ pieaug barības vielu daudzums zemsedzē, mežā ienāk egles, kļūst tumšāks, mainās nobiru sastāvs ‒ pamazām apstākļi kļūst čemuru palēkam un citām retajām, gaismas prasīgajām sugām nepiemēroti. Būtisku lomu spēlē arī mikoriza – auga un augsnes sēņu simbioze jeb savstarpēji draudzīgas attiecības, tādā veidā uzņemot dīgšanai un augšanai nepieciešamās barības vielas. Tātad – kur nav nepieciešamās augsnes sēnes, tur arī čemuru palēks nav sastopams. Būtiskas izmaiņas augsnes sēņu sabiedrībās var radīt mežizstrāde, izraisot arī čemuru palēka izzušanu. Augs ir dekoratīvs, tāpēc vietām, īpaši piepilsētu mežos, sugu apdraud izplūkšana.

Čemuru palēks ir plaši izplatīts Ziemeļu puslodē Eirāzijā un Ziemeļamerikā. Tas ir ārstniecības augs, ko iecienījuši Ziemeļamerikas indiāņi. Vairākās valstīs to izmanto cistīta, nierakmeņu un urīnpūšļa, prostatas, tuberkulozes un audzēju ārstēšanā. Auga saknes un lapas Amerikas indiāņi izmantoja tonizējoša dzēriena pagatavošanai.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina būt vērīgiem un saudzīgiem. Lai labāk apzinātu sugas sastopamību, aicinām ziņot čemuru palēka atradumus portālā dabasdati.lv! Tāpat gaidīti jums zināmi tautā lietoti auga nosaukumi, ziņas par auga izmantošanu agrāk un mūsdienās, kā arī novērojumi par mežizstrādes, degšanas un citu traucējumu ietekmi uz šo augu (lūdzam sūtīt uz botaniku-biedriba[at]hotmail.com).

Teksta saīstinātā versija šeit.

Gada atradums 2013 – gulošais retējs

Leave a reply

2013. gada 5. decembrī Latvijas Botāniķu biedrība Gada atraduma balvu piešķīra Daugavpils Universitātes Sistemātiskās bioloģijas institūta docentam Pēterim Evartam – Bunderam par gulošā retēja (Potentilla anglica) jaunu atradni valstī.

Gulošais retējs. Foto: www.nature-diary.co.uk

Šī retēju suga ir daudzgadīgs, vidēja lieluma lakstaugs ar ložņājošu, zarojošos stublāju. Galvenās sugu atšķirošās pazīmes – staraini saliktas pieclapiņu (augšējās trīslapiņu) lapas un raksturīgais četrlocekļu apziednis (vairumam citu retēju sugu kauslapas un vainaglapas ziedā ir pa 5). Gulošais retējs ir ļoti reta suga, iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā. Sugai līdz šim zināmas tikai dažas atradnes no piejūras zemienes – no 19. gs. beigām vai 20. gs. sākuma – Bulduri, Asari, Cērkste, Tukums. Gandrīz visas no šīm atradnēm uzskatāmas par izzudušām, jo retējs šeit nav atrasts pēdējo 100 un pat vairāk gadu laikā. Mūsdienās zināmas atradnes ir tikai Kaives (Tukuma novads) un Bērzciema apkārtnē (Engures novads). 2013. gada vasarā bagātīga un vitāla šīs sugas atradne uzieta Daugavpils pilsētas teritorijā, Mežciemā – aizaugošā, mitrā pļavā.

Šī ir jau ceturtā gada atraduma balva sešu gadu laikā, kas tiek piešķirta par dažādu floristisko retumu atradumiem Daugavpils pilsētas teritorijā! Savukārt gulošais retējs ir jau 73 aizsargājamā augu suga, kas konstatēta pilsētas teritorijā kopš 19. gs. beigām, kad šeit ir sākti botāniskie pētījumi.

Katru gadu Latvijas Botāniķu biedrības pasniedz ceļojošo balvu – Gada atradums, kas tiek piešķirta par īpaši nozīmīgiem jauniem floras atradumiem Latvijā. Gada atraduma balva kļuvusi jau par ilggadēju tradīciju un tika pasniegta jau desmito gadu pēc kārtas.

2013. gada augs – stāvā vilkakūla

Leave a reply

Tik necila, tik pacietīga, bet… tik skaista! Stāvā vilkakūla (Nardus stricta) ir Latvijā samērā bieži sastopama, tomēr necilā izskata dēļ nav izpelnījusies lielu ievērību un reti kurš to pazīst. Vilkakūla nav aizsargājama suga un nav ietverta Sarkanajā grāmatā. Tad kāpēc šim augam vērts pievērst uzmanību?

Stāvā vilkakūla ir neliels graudzāļu dzimtas augs ar blīvu ceru, sarveidīgām, raupjām lapām, kas atgādina vilka kažoka asos akotmatus. Ja vilkakūla paliek nenopļauta vai nenoganīta, tā veido biezu kūlu. Noziedējušai vilkakūlas ziedkopai ir raksturīgs ķemmei līdzīgs izskats – to nevar sajaukt ar citām graudzālēm!

Stāvās vilkakūlas cers – blīvs un spurains. Foto: S. Rūsiņa.

Noziedējusi stāvās vilkakūlas ziedkopa – „ķemme”. Foto: S. Rūsiņa.

Vilkakūla spēj augt īpaši nabadzīgās augsnēs, tā ir apbrīnojami izturīga un spītīga. Vilkakūlas zālājus mēdz saukt par tukšainēm – zelmenis veidojas zems, ar nelielu barības vērtību. Tādi zālāji ir nozīmīga dabas un kultūrvēsturiska bagātība – cilvēka un dabas ilgstošas kopā pastāvēšanas rezultāts. Līdzās vilkakūlai tajos aug daudzas citas tikai dabiskiem zālājiem raksturīgas augu sugas, kuru sastopamība mūsdienās samazinās. Vilkakūlas zālāju platības sarūk, tāpēc visā Eiropas Savienībā tie ir iekļauti aizsargājamo biotopu sarakstā.

Vilkakūlas zālājs – vilkakūlas lapu „sarainuma” un vecās kūlas dēļ tas dažkārt izskatās, ka izspūris kažoks. Foto: A. Priede.

Stāvā vilkakūla ir viena no 57 dabisko zālāju indikatorsugām. Ja tā aug Jūsu pļavā vai ganībā, tad jāatrod vēl vismaz divas indikatorsugas, un Jūs varat droši teikt, ka tas ir dabisks zālājs.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par Gada auga atradnēm portālā www.dabasdati.lv.

Vairāk par stāvo vilkakūlu lasi šeit: