Tik necila, tik pacietīga, bet… tik skaista! Stāvā vilkakūla (Nardus stricta) ir Latvijā samērā bieži sastopama, tomēr necilā izskata dēļ nav izpelnījusies lielu ievērību un reti kurš to pazīst. Vilkakūla nav aizsargājama suga un nav ietverta Sarkanajā grāmatā. Tad kāpēc šim augam vērts pievērst uzmanību?

Stāvā vilkakūla ir neliels graudzāļu dzimtas augs ar blīvu ceru, sarveidīgām, raupjām lapām, kas atgādina vilka kažoka asos akotmatus. Ja vilkakūla paliek nenopļauta vai nenoganīta, tā veido biezu kūlu. Noziedējušai vilkakūlas ziedkopai ir raksturīgs ķemmei līdzīgs izskats – to nevar sajaukt ar citām graudzālēm!

Stāvās vilkakūlas cers – blīvs un spurains. Foto: S. Rūsiņa.

Noziedējusi stāvās vilkakūlas ziedkopa – „ķemme”. Foto: S. Rūsiņa.

Vilkakūla spēj augt īpaši nabadzīgās augsnēs, tā ir apbrīnojami izturīga un spītīga. Vilkakūlas zālājus mēdz saukt par tukšainēm – zelmenis veidojas zems, ar nelielu barības vērtību. Tādi zālāji ir nozīmīga dabas un kultūrvēsturiska bagātība – cilvēka un dabas ilgstošas kopā pastāvēšanas rezultāts. Līdzās vilkakūlai tajos aug daudzas citas tikai dabiskiem zālājiem raksturīgas augu sugas, kuru sastopamība mūsdienās samazinās. Vilkakūlas zālāju platības sarūk, tāpēc visā Eiropas Savienībā tie ir iekļauti aizsargājamo biotopu sarakstā.

Vilkakūlas zālājs – vilkakūlas lapu „sarainuma” un vecās kūlas dēļ tas dažkārt izskatās, ka izspūris kažoks. Foto: A. Priede.

Stāvā vilkakūla ir viena no 57 dabisko zālāju indikatorsugām. Ja tā aug Jūsu pļavā vai ganībā, tad jāatrod vēl vismaz divas indikatorsugas, un Jūs varat droši teikt, ka tas ir dabisks zālājs.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par Gada auga atradnēm portālā www.dabasdati.lv.

Vairāk par stāvo vilkakūlu lasi šeit:

Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2012 izvēlējusies meža vizbuli (Anemone sylvestris). Daudzi šo augu labāk pazīst kā Daugavas vizbuli jeb Daugavas anemoni, un tā nav nejaušība, ka vizbuļa vārds saistīts ar šo upi, jo galvenā sugas izplatība ir tieši Daugavas ielejā, bet paretam skaistie, baltziedainie augi sastopami arī citviet Latvijā. Vienīgi kurzemnieki savvaļā meža vizbuli savā pusē, visticamāk, nav redzējuši, jo Latviju šķērso sugas izplatības areāla rietumu robeža, un tas aug galvenokārt valsts austrumu daļā. Īpaši piemērotas sausas, kaļķainas augsnes, tāpēc meža vizbuli var redzēt skrajos priežu mežos, mežmalās un pļavās Daugavas krastu dolomītu atsegumu tuvumā, un vizbuļa liktenis ir tik cieši savijies ar Daugavas likteni. Katrs pavērsiens upes dzīvē sāpīgi skāris vai var nākotnē skart arī meža jeb Daugavas vizbuli – vienalga, vai tā ir kāda HES celtniecība vai Daugavas kanāla rakšana, kuras ideja ik pa brīdim atdzīvojas.

Meža vizbulis ir arī iecienīts krāšņumaugs (ir izveidotas pat vairākas šķirnes), taču tā izplatīšana apstādījumos notiek ar dārza materiālu, un tas ļauj saglabāties vizbuļa savvaļas atradnēm, jo tik daudz jau to nemaz nav – suga ir iekļauta gan Latvijas, gan arī Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.

Interesanti uzzināt, cik tālu uz rietumiem ir atrodams meža vizbulis. Ziņas par sugas atradnēm Kurzemē ļaus precizēt mūsu zināšanas par sugas izplatības areālu, tāpēc botāniķi aicina par Gada auga Rietumlatvijas atradnēm ziņot portālā „Dabasdati.lv”. Protams, gaidītas būs arī citas ziņas, kas saistītas ar meža vizbuļa izplatību Latvijā.

Ķekarpapardes ir mazi daudzgadīgi augi, kas pieder čūskmēlīšu dzimtai un maz atgādina tos augus, kurus pazīstam kā papardes. Savukārt ģints nosaukums Botrychium norāda uz īpatnējo sporangija formu, jo no grieķu valodas βότριχιων (botrihion) ir tulkojams kā „ķekars jeb čemurs”. Papardēm, tai skaitā ķekarpapardēm, ziedu nav, tās vairojas ar sporām. Ķekarpaparžu lapām ir divas daļas – auglīgā un neauglīgā. Uz auglīgās daļas attīstās sporangiji, kuros nobriest sporas, bet neauglīgā daļa ir katrai ķekarpaparžu sugai atšķirīga, pēc kā tās var atšķirt.

Latvijā ir sastopamas piecas ķekarpaparžu (Botrychium) sugas: pusmēness ķekarpaparde (B. lunaria), Virdžīnijas ķekarpaparde (B. virginianum), zarainā ķekarpaparde (B. matricariifolium), plūksnu ķekarpaparde (B. multifidum), vienkāršā ķekarpaparde (B. simplex). Ķekarpapardes ir reti vai pat ļoti reti sastopami augi gan Latvijā, gan visā Baltijas jūras reģionā. Ķekarpapardes aug dažādos biotopos: pļavās, priežu mežos, atmatās, ceļmalās, mežmalās. Visbiežāk minētie augi veido nelielas grupas vai sastopami tikai atsevišķi augi. Savas retās sastopamības, necilā augstuma un mazo audžu dēļ, ķekarpapardes nav viegli pamanāmi un atrodami augi. Cilvēka darbība – izmīdīšana, uzaršana, teritoriju apmežošana, pļavu aizaugšana ar krūmiem, kā arī citas cilvēka darbības samazina jau tā reto ķekarpaparžu sastopamību.

Biežāk sastopamā ķekarpaparde Latvijā ir pusmēness ķekarpaparde (B. lunaria). Neliels, līdz 20 cm augsts augs, kas ir sastopams sausos biotopos ar skraju augāju – pļavās, mežmalās, skrajos priežu mežos. Ieraudzīt to var tikai vasaras sākumā, jo vasaras otrajā pusē augs pastāv tikai augsnē. Savu latvisko nosaukumu – pusmēness ķekarpaparde – augs ieguvis mazo, skaisto, pusmēness formas lapu plūksnu dēļ, pēc kurām to var labi atšķirt no citām līdzīgām ķekarpaparžu sugām. Pēc dažu tautu ticējumiem šo papardīti sauca par „zāli – atslēgu”. Ticējumi vēsta, ka to sporangiju sastati vasaras saulgriežos norāda virzienu, kurā meklējami aprakti dārgumi.

Lai ieinteresētu cilvēkus vērot dabas dārgumus sev apkārt, šogad Latvijas Botāniķu biedrība grib pievērst cilvēka uzmanību maziem, skaistiem, ar juveliera precizitāti izpildītiem Dabas bērniem – ķekarpapardēm.

Teksts: Romāns Vēveris, Latvijas Botāniķu biedrība
Attēls: Liene Auniņa, Latvijas Botāniķu biedrība

Jūrmalas dedestiņa (Lathyrus maritimus Bigel.) ir daudzgadīgs, vidēja lieluma tauriņziežu dzimtas lakstaugs un pirmajā mirklī atgādina visparastāko zirni, kas aug piemājas dārzā. Taču tas ir maldīgs priekšstats! Jūrmalas dedestiņa ir Latvijā reta un īpaši aizsargājama augu suga, kuru apdraud kāpu izmīdīšana un izbraukāšana, arī noplūkšana. Tās krāšņos ziedus var ieraudzīt no jūnija līdz septembrim.

Sastopama ziemeļu puslodes mērenās joslas apvidos Ziemeļamerikā, Eiropas rietumu un austrumu daļā, kā arī Klusā un Atlantijas okeāna un jūru piekrastē. Latvijā šī suga sastopama reti, galvenokārt Kurzemes piejūrā, kur vietām sastopama bieži un gandrīz vienlaidu joslā (neiekļaujot ziemeļu daļu).

Cieši ar jūras piekrasti saistīta suga. Aug tikai liedagā, kāpās un tām piegulošajos sausos priežu mežos. Sastopama no atsevišķiem eksemplāriem līdz blīvās grupās.