Šī gada 29. janvārī no mums šķīrās visu tik iemīļota kolēģe, botāniķe Ilze Rēriha. Mēs visi viņu saucām par Ilzīti. Tūlīt pēc universitātes beigšanas 1980. gadā viņa aizbrauca strādāt uz Slīteres rezervātu un tur arī palika uz visu mūžu. Ilze bija aizrautīga botāniķe un ļoti sirsnīgs cilvēks. Vairākas viņas skolnieces šeit sūta viņai savus sveicienus.

Anete Pošiva-Bunkovska: 

“Ilze bija mana “darbaudzinātāja”, biotopu eksperta gaitas uzsākot, ar viņas rekomendāciju sniedzu dokumentus sertifikācijai. Mācoties staigāju līdzi pa dažādām aizsargājamajām dabas teritorijām un pavērtu muti skatījos, kā Ilze spēj, straujā solī rikšojot pa mežu, pamanīt vissīkāko reto sūnu vai puķi.  Lielāko daļu no tā, ko zinu par Kurzemes piekrasti, iemācīja un parādīja tieši Ilze, viņas pieredze un zināšanas šajā dabas bagātību krātuvē bija neizmērojamas.”

Agnese Priede:

“Lai gan cieša sadarbība ar Ilzi man nekad nav bijusi un līdz ar to nav bijis daudz kopīgu gaitu vai notikumu, viņa noteikti bija Botāniķe ar Lielo Burtu. Ar izcilām zināšanām, pieredzi un spēju pamanīt un ar botāniķim tik nepieciešamo intuīciju. Kad sāku 2000. gadu otrā pusē strādāt Ķemeru NP, tieši Ilze bija tas tēls, kas manā prātā bija iekodējies, kādam ir jābūt īstam nacionālā parka botāniķim, un viņas veikums Slīterē bija tas, kas mudināja vismaz ko līdzīgu sasniegt arī “pie sevis”, jo tāda vaduguns ir vajadzīga. To tā īsti neapzinājos, bet tagad pārdomājot secinu, ka tā bija gan.”

Baiba Bambe:

“Ilzi pazinu jau kaut kad no 1980-to gadu otrās puses, kad viņa atbrauca pie manis un kopīgi devāmies uz Teičiem, jo tad viņa pētīja visu Latvijas dabas rezervātu floru. Kaut arī esmutikai gadu jaunāka, toreiz botānikā biju iesācēja, bet Ilze jau varēja ļoti daudz ko dabā parādīt un iemācīt. Viņas zināšanas par augiem bija apbrīnojamas. Viņai ļoti patika viss mazais, tāpēc apguva arī sūnas, Kurzemes pusē ne mazums sugu atrada 1x Latvijā. Kopā bijām daudzās Latvijas un Baltijas botāniķu ekspedīcijās-ekskursijās, tad sekoja arīZiemeļvalstu briologu ekskursija un sfagniem veltītas konferences-ekskursijas Aļaskā un Igaunijā, sūnu konferences
Rumānijā, Islandē.
Par mašīnbraukšanu man ir gluži pretējas atmiņas. Laikam 2012. gadā, kad sfagnu ekskursija bija Igaunijā, viņa ar savu LVM mašīnu izvadājamani un savu kolēģi no LVM Daci pa visu Igauniju, bet ar to vēl nepietika – vienai ārzemju kolēģei beigās vajadzēja steigties uz lidostu Tallinā, un Ilze aizveda arī viņu. To es nebūtu dabūjusi gatavu, jo drūzmā un svešos ceļos ātri apjūku. Arī uz Aļasku viena nebūtu aizbraukusi, tur bija vajadzīgas vismaz divas tādas drusku trakas.
Šo to arī kopīgi nopublicējām. Bija tāda dzeltena brošūriņa par Teičurezervāta vaskulāro augu floru. Ir arī nepabeigti darbi. Atceros, ka rakstījām par avotpurvu sūnām, bet nepabeidzām ārzemju rediģēšanas dēļ, līdz raksts vairs nav “svaigs”.
Vēl Ilzei Mazirbē bija izcili skaista un sakopta dažādu dekoratīvo augu kolekcija, kuru viņa papildināja arī šo to ievācot dažādu braucienu laikā. Jāatzīst gan, ka viņas dotie augi pie manis parasti neizturēja. Iespējams, ka sava loma dārza skaistumā bija maigākam piejūras klimatam.”

Anna Mežaka:

“Ilzi atceros no agrīnajiem studiju gadiem, kad notika ikgadējās Latvijas botāniķu biedrības sanāksmes, kurās viņa vienmēr bija klātesoša un laipni dalījās ar pārējiem kolēģiem par jaunatrastajām vaskulāro augu un sūnu sugām Kurzemes pusē. Domāju, ka ne tikai mani, bet arī daudzus citus Latvijas botāniķus Ilze ar savu entuziasmu ir iedvesmojusi saskatīt pat ļoti sīkas pazīmes, kuras ir nozīmīgas sugu noteikšanā. Šāds vērīgums ir īpaši svarīgs brioloģijā. Tāpēc ir saprotams, kāpēc Ilze, jo īpaši rūpīgi pievērsās sūnu izpētei. Ilze ir atklājusi daudzu retu un Latvijai jaunu sūnu sugu atradnes, sniedzot milzīgu ieguldījumu Latvijas sūnu izpētē.”