Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2012 izvēlējusies meža vizbuli (Anemone sylvestris). Daudzi šo augu labāk pazīst kā Daugavas vizbuli jeb Daugavas anemoni, un tā nav nejaušība, ka vizbuļa vārds saistīts ar šo upi, jo galvenā sugas izplatība ir tieši Daugavas ielejā, bet paretam skaistie, baltziedainie augi sastopami arī citviet Latvijā. Vienīgi kurzemnieki savvaļā meža vizbuli savā pusē, visticamāk, nav redzējuši, jo Latviju šķērso sugas izplatības areāla rietumu robeža, un tas aug galvenokārt valsts austrumu daļā. Īpaši piemērotas sausas, kaļķainas augsnes, tāpēc meža vizbuli var redzēt skrajos priežu mežos, mežmalās un pļavās Daugavas krastu dolomītu atsegumu tuvumā, un vizbuļa liktenis ir tik cieši savijies ar Daugavas likteni. Katrs pavērsiens upes dzīvē sāpīgi skāris vai var nākotnē skart arī meža jeb Daugavas vizbuli – vienalga, vai tā ir kāda HES celtniecība vai Daugavas kanāla rakšana, kuras ideja ik pa brīdim atdzīvojas.

Meža vizbulis ir arī iecienīts krāšņumaugs (ir izveidotas pat vairākas šķirnes), taču tā izplatīšana apstādījumos notiek ar dārza materiālu, un tas ļauj saglabāties vizbuļa savvaļas atradnēm, jo tik daudz jau to nemaz nav – suga ir iekļauta gan Latvijas, gan arī Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.

Interesanti uzzināt, cik tālu uz rietumiem ir atrodams meža vizbulis. Ziņas par sugas atradnēm Kurzemē ļaus precizēt mūsu zināšanas par sugas izplatības areālu, tāpēc botāniķi aicina par Gada auga Rietumlatvijas atradnēm ziņot portālā „Dabasdati.lv”. Protams, gaidītas būs arī citas ziņas, kas saistītas ar meža vizbuļa izplatību Latvijā.

Ķekarpapardes ir mazi daudzgadīgi augi, kas pieder čūskmēlīšu dzimtai un maz atgādina tos augus, kurus pazīstam kā papardes. Savukārt ģints nosaukums Botrychium norāda uz īpatnējo sporangija formu, jo no grieķu valodas βότριχιων (botrihion) ir tulkojams kā „ķekars jeb čemurs”. Papardēm, tai skaitā ķekarpapardēm, ziedu nav, tās vairojas ar sporām. Ķekarpaparžu lapām ir divas daļas – auglīgā un neauglīgā. Uz auglīgās daļas attīstās sporangiji, kuros nobriest sporas, bet neauglīgā daļa ir katrai ķekarpaparžu sugai atšķirīga, pēc kā tās var atšķirt.

Latvijā ir sastopamas piecas ķekarpaparžu (Botrychium) sugas: pusmēness ķekarpaparde (B. lunaria), Virdžīnijas ķekarpaparde (B. virginianum), zarainā ķekarpaparde (B. matricariifolium), plūksnu ķekarpaparde (B. multifidum), vienkāršā ķekarpaparde (B. simplex). Ķekarpapardes ir reti vai pat ļoti reti sastopami augi gan Latvijā, gan visā Baltijas jūras reģionā. Ķekarpapardes aug dažādos biotopos: pļavās, priežu mežos, atmatās, ceļmalās, mežmalās. Visbiežāk minētie augi veido nelielas grupas vai sastopami tikai atsevišķi augi. Savas retās sastopamības, necilā augstuma un mazo audžu dēļ, ķekarpapardes nav viegli pamanāmi un atrodami augi. Cilvēka darbība – izmīdīšana, uzaršana, teritoriju apmežošana, pļavu aizaugšana ar krūmiem, kā arī citas cilvēka darbības samazina jau tā reto ķekarpaparžu sastopamību.

Biežāk sastopamā ķekarpaparde Latvijā ir pusmēness ķekarpaparde (B. lunaria). Neliels, līdz 20 cm augsts augs, kas ir sastopams sausos biotopos ar skraju augāju – pļavās, mežmalās, skrajos priežu mežos. Ieraudzīt to var tikai vasaras sākumā, jo vasaras otrajā pusē augs pastāv tikai augsnē. Savu latvisko nosaukumu – pusmēness ķekarpaparde – augs ieguvis mazo, skaisto, pusmēness formas lapu plūksnu dēļ, pēc kurām to var labi atšķirt no citām līdzīgām ķekarpaparžu sugām. Pēc dažu tautu ticējumiem šo papardīti sauca par „zāli – atslēgu”. Ticējumi vēsta, ka to sporangiju sastati vasaras saulgriežos norāda virzienu, kurā meklējami aprakti dārgumi.

Lai ieinteresētu cilvēkus vērot dabas dārgumus sev apkārt, šogad Latvijas Botāniķu biedrība grib pievērst cilvēka uzmanību maziem, skaistiem, ar juveliera precizitāti izpildītiem Dabas bērniem – ķekarpapardēm.

Teksts: Romāns Vēveris, Latvijas Botāniķu biedrība
Attēls: Liene Auniņa, Latvijas Botāniķu biedrība