Monthly Archives: February 2011

Gada atradumi 2010

Uvim Suško

Lielā najāda Najas major – Gada atradums 2010 !

Jauna suga Latvijā!

Uvim Suško

par vairvasiņu sūrenes Polygonum viviparum, Virdžīnijas ķekarparades Botrychium virgininaum un plūksnu sīkpapardes Asplenium trichomanes jauniem atradumiem 2010. gadā.

Ievai Rovei

par lielās brūnkātes Orobanche elatior un ārstniecības cietsēkles  Lithospermum officinale jauniem atradumiem 2010. gadā.

Ivaram Kabucim

par jaunu ārstniecības cietsēkles  Lithospermum officinale atradumu 2010. gadā.

Ritvaram Rekmanim

par jaunu pakalnu kazrozes Epilobium collinum atradumu 2010. gadā.

Ilzei Rērihai

par jaunu grīņu sārtenes Erica tetralix atradumu 2010. gadā.

2011. gada augs – Ķekarpaparde (Botrychium ģints)

Ķekarpapardes ir mazi daudzgadīgi augi, kas pieder čūskmēlīšu dzimtai un maz atgādina tos augus, kurus pazīstam kā papardes. Savukārt ģints nosaukums Botrychium norāda uz īpatnējo sporangija formu, jo no grieķu valodas βότριχιων (botrihion) ir tulkojams kā „ķekars jeb čemurs”. Papardēm, tai skaitā ķekarpapardēm, ziedu nav, tās vairojas ar sporām. Ķekarpaparžu lapām ir divas daļas – auglīgā un neauglīgā. Uz auglīgās daļas attīstās sporangiji, kuros nobriest sporas, bet neauglīgā daļa ir katrai ķekarpaparžu sugai atšķirīga, pēc kā tās var atšķirt.

Latvijā ir sastopamas piecas ķekarpaparžu (Botrychium) sugas: pusmēness ķekarpaparde (B. lunaria), Virdžīnijas ķekarpaparde (B. virginianum), zarainā ķekarpaparde (B. matricariifolium), plūksnu ķekarpaparde (B. multifidum), vienkāršā ķekarpaparde (B. simplex). Ķekarpapardes ir reti vai pat ļoti reti sastopami augi gan Latvijā, gan visā Baltijas jūras reģionā. Ķekarpapardes aug dažādos biotopos: pļavās, priežu mežos, atmatās, ceļmalās, mežmalās. Visbiežāk minētie augi veido nelielas grupas vai sastopami tikai atsevišķi augi. Savas retās sastopamības, necilā augstuma un mazo audžu dēļ, ķekarpapardes nav viegli pamanāmi un atrodami augi. Cilvēka darbība – izmīdīšana, uzaršana, teritoriju apmežošana, pļavu aizaugšana ar krūmiem, kā arī citas cilvēka darbības samazina jau tā reto ķekarpaparžu sastopamību.

Biežāk sastopamā ķekarpaparde Latvijā ir pusmēness ķekarpaparde (B. lunaria). Neliels, līdz 20 cm augsts augs, kas ir sastopams sausos biotopos ar skraju augāju – pļavās, mežmalās, skrajos priežu mežos. Ieraudzīt to var tikai vasaras sākumā, jo vasaras otrajā pusē augs pastāv tikai augsnē. Savu latvisko nosaukumu – pusmēness ķekarpaparde – augs ieguvis mazo, skaisto, pusmēness formas lapu plūksnu dēļ, pēc kurām to var labi atšķirt no citām līdzīgām ķekarpaparžu sugām. Pēc dažu tautu ticējumiem šo papardīti sauca par „zāli – atslēgu”. Ticējumi vēsta, ka to sporangiju sastati vasaras saulgriežos norāda virzienu, kurā meklējami aprakti dārgumi.

Lai ieinteresētu cilvēkus vērot dabas dārgumus sev apkārt, šogad Latvijas Botāniķu biedrība grib pievērst cilvēka uzmanību maziem, skaistiem, ar juveliera precizitāti izpildītiem Dabas bērniem – ķekarpapardēm.

Teksts: Romāns Vēveris, Latvijas Botāniķu biedrība
Attēls: Liene Auniņa, Latvijas Botāniķu biedrība