Monthly Archives: May 2009

Nolikums par ikgadēju Latvijas Botāniķu biedrības ceļojošo balvu “Gada atradums”

  1. LBB izsludina ikgadējas ceļojošās balvas „Gada atradums” nodibināšanu. Konkurss notiek katru gadu.
  2. Uz balvu var pretendēt jebkurš LBB biedrs, iesniedzot pieteikumu par savu gada vērtīgāko, retāko un interesantāko vaskulāro augu (izņemot kokus un krūmus) atradumu, kurā konstatēta jauna suga Latvijā, kādas sugas jauna atradne Latvijā vai inventarizēta jau zināma atradne, bet par kuru nav datu vismaz 30 gadus. Vērtējot priekšroka vietējām sugām, bet pieteikt var arī citzemju sugu atradumus.
  3. Lai pretendētu uz balvu, LBB Padomē jāiesniedz aizpildīta aizsargājamo augu atradnes anketa un kartogrāfiskais materiāls, kā arī herbārija eksemplārs, ko vēlāk nodod kādā no Latvijas herbārijiem, bet anketu – Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrai.
  4. LBB padome, konsultējoties ar botānikas speciālistiem (ja tas nepieciešams), pārbauda auga sugas noteikšanas pareizību un atraduma atbilstību nolikumam, un nolemj, kurš no pretendentiem kļūst par ceļojošās balvas „Gada atradums” īpašnieku uz 1 gadu.
  5. Pieteikumi (anketas) uz balvu „Gada atradums” LBB Padomē jāiesniedz līdz katra gada 1. novembrim.
  6. Balvas pasniegšana notiek katra gada nogalē LBB sanāksmē, kurā Padome iepazīstina ar balvas pretendentu atradumiem un ar savu lēmumu par balvas īpašnieku. Balvas īpašnieks iepazīstina LBB biedrus ar sava atraduma īsu vēsturi.

Vēl reiz par kaņepēm

2007g, 16. oktobrī TV 3 pārraidē par kaņepēm arī man nācās uzstāties. Tagad pēc pārraides jūtu, ka palicis vēl daudz kas nepateikts; arī pati pārraide beidzās bez jebkādiem secinājumiem. Turklāt šo pārraidi daudzi nemaz neredzēja, jo tā notika turpat pašā dienas vidū – pulkst.14.00.

Sējas kaņepei (Cannabis sativa) ir pazīstamas trīs varietātes: sējas kaņepes pamatforma, kura Latvijā audzēta kopš seniem laikiem šķiedras iegūšanai un kaņepju sviesta izgatavošanai; sējas kaņepes Indijas varietāte, kuru audzē Āzijā narkotikas iegūšanai, un nezāļu kaņepe, kas sastopama arī pie mums nezālienēs un tukšainēs un kurai nav praktiskas nozīmes. Indijas varietātes audzēšanai Latvijas klimats nav piemērots.

Minētās pārraides sākumā parādīja nelielu filmiņu, kurā redzējām Latvijas Narkoloģijas centra direktoru J.Strazdiņa kungu pie sporta skolas pagalmā augošām kaņepēm. Kā no parādītās filmas varēja saprast, tad tās bija nezāļu kaņepes, kuras neviens tur speciāli nebija sējis. Tāpēc arī nebija ko brīnēties, ka neviens no šīs skolas vadības par tām neko nezināja, jo pagalma nezāļu floru neviens nebija pētījis. Cita starpā Latvijā šo nezāļu kaņepi var atrast ne vienā vien vietā. Filmā bija parādīta apskaužama policijas operativitāte, pēc J.Strazdiņa izsaukuma ierodoties skolas pagalmā. Ja ar tādu pat dedzību policija cīnītos ar kontrabandas cigarešu un spirta tirgoņiem, krāsaino metālu zagļiem un īstiem narkobiznesmeņiem, tad mēs jau būtu tālu tikuši. Angļu valodā kaņepi sauc par “hemp”, bet figurē arī otrs nosaukums ”marihuana”. Skumīgi, ka šo vārdu, runājot par kaņepēm, latviešu valodā lietoja pieminētās filmiņas diktors. Marihuāna un kaņepe nebūt nav viens un tas pats. Marihuāna ir Indijas kaņepes vai arī tās īpaši izselekcionēto šķirņu ziedi, jaunie dzinumi un jaunās lapiņas. Pārsteidz tā nekompetence, kas vērojama publikācijās par kaņepi. Tā NRA 31. augustā bija raksts par kaņepju lauka iznīcināšanu Elejā, jo analīzē šajās kaņepēs esot konstatēts augsts marihuānas saturs. Marihuāna jau nav viela. Tāpēc arī nevar runāt par augstu vai zemu tās saturu. Līdz ar to no minētā raksta var secināt tikai to, ka lauks iznīcināts gluži vienkārši tāpēc, ka tajā augušas kaņepes.Vai tās narkotiskas vai arī nav narkotiskas – nav skaidrs. Patiesībā būtu jārunā par kaņepēs sastopamās darbīgās vielas – tetrahidrokanabinola saturu. Taču par to gandrīz nemaz nav datu. Kādā analīzē esot konstatēts mūsu kaņepē 0,2 %. Tas ir daudz vai maz ? Tiešām % ? Jeb varbūt promiles ? Iespiestu šo skaitli neesmu redzējis. No šī viena skaitļa arī neko nevar secināt, jo nav jau ar ko salīdzināt. Holandē esot izveidotas šķirnes, kuras šo vielu saturot 10 reizes vairāk nekā Indijas kaņepe. Pieminētās filmiņas diktors, pie mums augušu kaņepi saucot par marihuānu, ne tikai parādīja savu nezināšanu, bet arī izdarīja lāča pakalpojumu narkomāniem – redziet, marihuāna aug tepat, pēc tās nebūt nav jābrauc uz Holandi vai kaut kur citur. Apdullināties jau var ar daudz ko. Ja salmi parādītos kaņepju veidā, arī tad narkomāni no tiem droši vien mēģinātu iegūt tādu pat rezultātu. Turpinot tādā garā kā tas tagad ir iesākts, Latvijas florā vajadzēs iznīcināt vēl nevienu vien augu sugu.

Pēc tagadējās Latvijas Republikas likumdošanas mūsu kaņepes drīkst audzēt tikai ar Zemkopības ministrijas licenci, kuras saņemšanai jānorāda, kādam nolūkam to dara. Pašreizējai likumdošanai arī vajadzētu precizēt normu par kaņepēs pieļaujamo darbīgās vielas līmeni. Protams nekādā ziņā nav pieļaujama un ir sodāma (bet vai tikai likumā ir tāds pants?) citos apgabalos speciāli izselekcionētu narkotikas kaņepju audzēšana siltumnīcās un istabās.

Bet Latvijas pārtikas rūpniecības speciālistiem būtu pienākums ne tikai mūsu vietējā, bet arī ārzemju presē publicēt informāciju par kaņepju sviestu, norādot, ka tā nav narkotika un ka tam ar narkotiku nav nekāda sakara. Citādi ārzemnieki padzirdējuši par kaņepju audzēšanu Latvijā tūlīt aplami secina, ka Latvija ir narkotiku audzēšanas zeme. Domāju arī, ka nav pamata J.Strazdiņa kunga piedāvātajai izvēlei: vai nu Latvijas jaunatnes nākotne vai kaņepju sviests. Visa šī lieta gribot negribot sauc atmiņā to brēku, kas Amerikā sacēlusies tad, kad amerikāņi uzzinājuši, ka latvieši gatavo kaņepju sviestu, kam ar narkotikām nav nekāda sakara.

No Narkomānijas profilakses centra presē gribētos lasīt kvalificētu informāciju par kaņepēm. Arī lauksaimnieku un dārzkopju žurnālos vajadzētu skaidrot stāvokli, kāds ir izveidojies, un pamatoties uz precīzām analīzēm, bet ne uz analfabētisku “augstu marihuānas saturu”. Pašlaik tas viss gan notiek tā, ka rodas iespaids, ka nav pieklājīgi par šiem jautājumiem runāt.

Narkomānija gan Latvijā, gan pasaulē ir ļoti nopietna problēma. Tāpēc gan vietējos, gan ārzemju preses izdevumos, radio un televīzijā pa kaņepēm Latvijā un to lietošanu ir jāparādās pareizai un precīzai informācijai.

— Edgars Vimba

19. gadsimta botāniskie pētījumi Dienvidaustrumlatvijā

19. gadsimta floristisko pētījumu devums Sēlijas austrumdaļas un Latgales dienviddaļas floras izpētei ir bijis ļoti dāsns un ražīgs. Šeit gandrīz visa gadsimta garumā krustojušies vairāku izcilu Latvijas botāniķu ceļi, savijoties kopā gan Viļņas, gan Tērbatas Universitāšu botānikas skolu ietekmei.

Pirmos botāniski floristiskos pētījumus Sēlijā – tagadējā Daugavpils rajona teritorijā Ilūkstes apkārtnē 1818. gadā un vismaz jau kopš 1824. gada arī Latgalē – Kalupes apkārtnē uzsāka lietuviešu izcelsmes Romas katoļu priesteris un ilggadīgais Ilūkstes misionāru skolas dabaszinātņu skolotājs Jāzeps Fedorovičs (Józef Fiedorowicz, arī Juozapas vai Juozas Fedoravičius un Jozefs Fedorovičs). Viņš ir dzimis 1777. g. 13. februārī bajāra ģimenē Lietuvas Žemaitijā – Šakinas draudzē, kas atrodas aptuveni 15 kilometrus no Latvijas robežas netālu no Ukriem. 1807. gadā trīsdesmit gadu vecumā viņš pabeidza slaveno Kražu ģimnāziju Lietuvā un 1808. gadā iestājās Misionāru ordenī un tā vadītājā Viļņas Pestītāja Kalna Garīgajā seminārā (Giżycki 1909, Dagys 1938, Biržiška 1940). Studējot seminārā jau 1810. gadā viņu kā klēriķi nosūtīja kalpot uz Ilūksti, kur 1811. gadā viņš beidza teoloģiskās studijas un tika iesvētīts par priesteri. No 1810. līdz 1835. gadam viņš strādāja par Ilūkstes misionāru skolas dabaszinātņu skolotāju (līdz skolas slēgšanai), no 1828. līdz 1849. gadam kalpoja par Ilūkstes vikāru, bet no 1850. gada līdz mūža beigām – par altāristu. Priesteris J. Fedorovičs aizgāja mūžībā 1860. g. 4. aprīlī Ilūkstē, sasniegdams 83 gadu vecumu, no kuriem 50 ražīgākie gadi (1810-1860) tika pavadīti Ilūkstē. Viņš ir apglabāts Ilūkstes kapos un viņa piemiņa šeit tiek kopta.

J. Fedorovičs Ilūkstes tuvākās un tālākās apkārtnes floras izpētei veltīja kopumā 34 sava mūža gadus. Pateicoties viņa pētījumiem, droši var apgalvot, ka Ilūkstes apriņķis jeb tagadējā Daugavpils rajona dienvidu daļa kļuva par 19. gadsimta 1. pusē vispilnīgāk izpētīto apgabalu Latvijā, kā arī vienu no floristiski vislabāk apgūtajām teritorijām Baltijā kopumā (Suško 1997, 2007, Suško, Evarts-Bunders 2008). Daļa pētījumu veikti arī Latgalē jeb toreizējā Daugavpils apriņķī, kā arī mūsdienu Lietuvas un Baltkrievijas teritorijā gar Latvijas pierobežu. Pētījumus J. Fedorovičs veica ciešā sadarbībā ar tālaika pazīstamākajiem Lietuvas botāniķiem, galvenokārt ar savu laikabiedru, Viļņas Universitātes farmācijas profesoru Janu Frederiku Volfgangu (Jan Frederyk Wolfgang, 1776-1859) (Babicz, Grębecka 1988). J. Fedoroviča pētījumi ir apkopoti 2 rokrakstos poļu valodā. Pirmais no tiem ir sarakstīts 1830. gadā un saucas “Katalog roślin około Iłłukszty znalezionych i zdeterminowanych przez ks. Józefa Fiedorowicza nauczyciela historyi naturalnej w szkole Iłłuksztańskiej porządkiem Linneusza i nazwiskami jego, roku 1830 zrobiony” (Fiedorowicz 1830). Šis rokraksts savulaik nonācis Kijevas Dabaspētnieku biedrības bibliotēkā un varētu joprojām būt saglabājies kādā no Kijevas bibliotēkām (Paczoski 1896). Otrs rokraksts – “Katalog roślin dziko rosnących i niektórych przyswojonych około Iłłukszty przes X. Jozefa Fiedorowicza od roku 1818 aż dotąd postrzeżonych i zadeterminowanych, według układu Linneusza roku 1851. napisany. Nazwiska roślin połacinie, popolsku i politewsku“ ir sarakstīts 1851. gadā (pabeigts 5. jūlijā) un 1930-to gadu otrajā pusē tika atrasts Kauņas Garīgā semināra bibliotēkā, bet šodien glabājas Lietuvas Nacionālajā bibliotēkā Viļņā (Dagys 1938, Suško 1997, 2007). Tas ir divreiz biezāks par 1830. gada rokrakstu un aizņem 88 lapaspuses. Šajā katalogā J. Fedorovičs ir iekļāvis Ilūkstes apriņķī un tā apkārtnē atzīmētos 962 taksonus, no kuriem 868 ir ziedaugi, 23 – paparžaugi, 14 – sūnas, 24 – ķērpji, 28 – sēnes un 5 – aļģes (Fiedorowicz 1851, Dagys 1938, Galinis 1968, Suško 1997, 2007). Zināmu daļu no J. Fedoroviča atzīmētajiem augiem veido arī tolaik dārzos un apstādījumos sastopamie krāšņumaugi. J. Fedorovičs rūpīgi vāca arī herbāriju, ko regulāri sūtīja uz Viļņas Universitāti profesoram J. F. Volfgangam (Fiedorowicz 1822-1831). Kopumā viņš ir savācis ap 1000 lapu lielu herbāriju, no kura aptuveni 120 lapas joprojām glabājas Viļņas Universitātē, bet atlikusī daļa varētu būt saglabājusies Kijevā, uz kurieni tikusi izvesta dažādos juku laikos (Regelis 1939, Zinkus 1978, Natkevičaitė-Ivanauskienė 1994, Suško 1997, 1998, 2007). Arī pašā Ilūkstes misionāru skolā savulaik glabājies 886 lapu liels mācību herbārijs, ko acīmredzot J. Fedorovičs bija savācis skolnieku izglītošanai (Giżycki 1909: 32). Pie skolas viņš bija iekārtojis bagātīgu botānisko dārzu, vēlāk arī meteoroloģisko staciju (Biržiška 1940). Savos pētījumos J. Fedorovičs lielu uzmanību pievērsa Baltijas floras ģeogrāfiskajām īpatnībām, raksturoja augu saimniecisko izmantošanu (piemēram, ārstniecībā, uzturā, apstādījumos u.c. nozarēs), kā arī pielietojumu tautas tradīcijās (Babicz, Grębecka 1988). Viņš, piemēram, norāda, ka latvietes Līksnā un Nīcgalē Pūpolu svētdienā kopā ar citām zālēm uz baznīcu nes arī āmuļus (Fiedorowicz 1851). Tāpat viņš veica arī dažādus eksperimentus, mēģinot ieaudzēt dārzā citiem reģioniem raksturīgus augus (piemēram, vijīgo efeju Hedera helix) un novērojot to augšanas gaitu.

Daudzus augus J. Fedorovičs Latvijas teritorijā ir konstatējis pirmo reizi, piemēram, pūkaino asinszāli Hypericum hirsutum, skarbmataino kārveli Chaerophyllum hirsutum, bezlapu epipogiju Epipogium aphyllum, smaillapu glīveni Potamogeton acutifolius, peldošo ezerriekstu Trapa natans, Benekena zaķauzu Bromopsis benekenii, Bohēmijas gandreni Geranium bohemicum, balto āmuli Viscum album un citas. Vecākie zināmie J. Fedoroviča herbāriji Viļņas Universitātē ir 1823. gadā Ilūkstes apkārtnē ievāktā pūkainā asinszāle un 1824. gadā Kalupes ezerā ievāktais peldošais ezerrieksts (Suško 2002, Suško, Evarts-Bunders 2008). Savukārt, pēc viņa 1825. gadā Dvietes mežā pie Ilūkstes ievāktās graudzāles herbārija izcilais Lietuvas botāniķis Staņislavs Batiss Gorskis (1802 – 1864) 1849. gadā aprakstīja zinātnei jaunu sugu – Lietuvas ūdenszāli Glyceria lithuanica. Interesanti atzīmēt, ka vairākas J. Fedoroviča laikā no 1823. līdz 1833. gadam atrastās retās augu sugas arī mūsdienās joprojām ir sastopamas savās senajās atradnēs, piemēram, pūkainā asinszāle Hypericum hirsutum un Benekena zaķauza Bromopsis benekenii Pilskalnē, Bohēmijas gandrene Geranium bohemicum Raudas mežā, pļavas linlape Thesium ebracteatum Dvietes apkārtnē un mežloks Allium ursinum Nīcgales apkārtnē. Līdztekus floristiskajiem pētījumiem J. Fedorovičs no tautas mutes vāca arī lietuviešu augu nosaukumus (starp tiem ir arī vairāki latviešu valodas augu nosaukumi), kā arī veidoja tos pats (Dagys 1938). Ir saglabājušās divpadsmit J. Fedoroviča vēstules profesoram J. F. Volfgangam (glabājas Viļņā), un, spriežot pēc tām, Ilūkstes priesteris ir bijis aizrautīgs un ļoti apdāvināts botāniķis (Fiedorowicz 1822-1831). Savā grāmatā par Ilūkstes priesteriem misionāriem pazīstamais katoļu vēsturnieks Jans Mareks Gižickis (1844-1925), kas personīgi bija ticies ar priesteri Jāzepu Fedoroviču, raksturo viņu sekojoši (Giżycki 1909: 35-36): „Ļoti pazīstama un cienījama personība. Gadus 50 nodzīvojis Ilūkstē, darbodamies dažādās nozarēs, bet vienmēr ar aizrautību un pienesumu. Botānika bija viņa iemīļota nodarbošanās, pie kuras strādāja visuzcītīgāk, un viņa pētījumi šajā nozarē ļāva viņu iepazīt dažādiem tālaika zinātniekiem, ar kuriem viņš sarakstījās un kuri ar atzinību atsaucās uz viņa zināšanām un pat noteiktiem sasniegumiem attiecībā uz vietējo floru. […] Pēc skolu slēgšanas viņš nepārstāja nodarboties ar zinātni, veltot tai visus no priesterības pienākumiem brīvos brīžus.” Sava lielā ieguldījuma dēļ priesteris Jāzeps Fedorovičs ir uzskatāms par vienu no izcilākajiem Latvijas un Sēlijas botāniķiem.

Nākamos nozīmīgos pētījumus Ilūkstes apriņķī 1858. gada vasarā veica toreiz vēl tikai 17 gadus vecais ģimnāzijas priekšpēdējās klases audzēknis Eduards Lēmanis (Eduard Lehmann, 1841. g. 20. maijā (2. jūnijā) Rīgā – 1902. g. 5. (18.) maijā Rēzeknē), kas vēlāk arī kļuva par vienu no izcilākajiem Latvijas un, jo īpaši, Latgales botāniķiem. Tajā laikā vairāk nekā mēnesi – no jūnija beigām līdz augusta sākumam viņš uzturējās pie radiem Kalkūnes muižā pie Grīvas, no kurienes veica regulāras ekskursijas līdz pat Pilskalnei un Ilūkstei rietumos (kur sava mūža pēdējos gadus pavadīja priesteris Jāzeps Fedorovičs), Bruņenei, Skrudalienai, Salienai un Lielbornei austrumos, kā arī Kurcumam, Ēģiptei un Kumpinišķiem dienvidos gar tagadējo Lietuvas robežu. Daļa pētījumu Smeļinas (Smėlynė), Tabores (Tabaras) un kādreizējās Novajas Dzerevņas apkārtnē veikti arī mūsdienu Lietuvas teritorijā, kas toreiz piederēja Kurzemes guberņai. Vienā no izbraucieniem E. Lēmanis apmeklēja arī Krāslavu. Pētījumu rezultāti tika nopublicēti rakstā „Beitrag zur Kenntniss der Flora Kurlands”, ko 1859. gadā savā izdevumā „Archiv für die Naturkunde Liv-, Ehst- und Kurlands” izdeva Tērbatas Dabaspētnieku biedrība (Lehmann 1859). Pētījumu gaitā E. Lēmanis aplūkotajā apgabalā konstatēja visai ievērojamu sugu skaitu – kopumā 593 vaskulāro augu taksonus, to vidū arī vairākas Latvijas teritorijai jaunas un ļoti retas sugas – cepuraino neotianti Neottianthe cucullata Medumos, garlapu cefalantēru Cephalanthera longifolia Ilūkstes apkārtnē (pirmo un vienīgo reizi Latvijā), dzelteno dzegužkurpīti Cypripedium calceolus Trīskapču mežā pie Kumbuļiem, purva mātsakni Angelica palustris Sventes ezera krastā, dzelteno pikri Pycreus flavescens Sventes un Medumu ezera krastos, kā arī tumšo doni Juncus stygius Meduma ezera krastā. Jāpiezīmē, ka tajā laikā E. Lēmanim gandrīz nekas nebija zināms par priestera Jāzepa Fedoroviča lielo ieguldījumu Ilūkstes apriņķa floras izpētē. Arī vēlāk, izdodot savu fundamentālo „Latgales un kaimiņapgabalu floru”, E. Lēmanis par J. Fedoroviča pētījumiem varēja uzzināt tikai nedaudz un pastarpināti no citu autoru darbiem.

Nākamos nozīmīgos pētījumus Ilūkstes apriņķī jau pēc 2 gadiem 1860. gada jūlija trešajā dekādē un augusta sākumā veica toreizējais Tērbatas Botāniskā dārza direktora palīgs, botāniķis un entomologs Teofils Bīnerts (Theophil Bienert, 1833. g. 15. (28.) maijā Kandavā – 1873. g. 17. (30.) aprīlī Rīgā). Viņš veica pētījumus pa ceļam no Slates uz Ilūksti, Grīvā, Salienā, Sīķelē, Ilgās un Ezernē (pie Šēnheidas ezera) (Bienert 1861). T. Bīnerta pētījumi bija plaši un apjomīgi, diemžēl viņa pāragrās aiziešanas dēļ to rezultāti netika pienācīgi nopublicēti. Laimīgā kārtā visi viņa nozīmīgākie atradumi tomēr ir iekļauti E. Lēmaņa „Latgales un kaimiņapgabalu florā” (Lehmann 1895). Kopumā E. Lēmaņa florā minētas 114 T. Bīnerta Ilūkstes apriņķa mūsdienu Daugavpils rajona robežās konstatētās augu sugas, starp tām arī vairākas retas un ļoti retas, piemēram, dzeltenā dzegužkurpīte Cypripedium calceolus, ūdenspiparu sīkeglīte Elatine hydropiper, olveida pameldrs Eleocharis ovata, ārstniecības rūgtene Gratiola officinalis, reibuma kārvele Lolium temulentum, dzeltenā pikre Pycreus flavescens un ūdens ērkšķuzāle Scolochloa festucacea. T. Bīnerts ir pirmais botāniķis, kas pētījis Ilgu apkārtni un E. Lēmaņa florā ir minētas kopumā 43 viņa šeit atzīmētās augu sugas.

1860. gadā pēc ģimnāzijas pabeigšanas E. Lēmanis iestājās Tērbatas Universitātē, taču materiālu apsvērumu dēļ izvēlējās studēt medicīnu, nevis bioloģiju. 1866. gadā viņš absolvēja universitāti un jau kā brīvi praktizējošs ārsts apmetās uz dzīvi Varakļānos, kur vienlaicīgi varēja sākt arī savu lielo Latgales floras izpētes darbu (Kupffer 1902, Suško 1993, Fatare 1994, Vīksna 2004). Te 1872. gadā viņš apprecējās un jau 1874. gadā pārcēlās dzīvot uz tuvējo apriņķa pilsētu Rēzekni. Sākumā viņš bija domājis palikt Rēzeknē tikai dažus gadus un vēlāk pārcelties uz kādu lielāku pilsētu, vislabprātāk Rīgu, tomēr materiālie apstākļi laimīgā kārtā lika viņam palikt uz vietas un līdz pat mūža beigām nodzīvot pilsētā, ko viņš arvien vairāk iemīlēja. Septiņpadsmit gadu garumā no 1866. līdz 1882. gadam E. Lēmaņa veiktie Latgales floras pētījumi bija galvenokārt nejauši, un tie notika dodoties ārsta vizītēs un pastaigās. Pateicoties arvien tuvākai draudzībai ar ievērojamo Baltijas botāniķi, desmit gadus jaunāko Johanu Klingi (Johann Klinge, 1851. g. 1. (14.) aprīlī Tērbatā – 1902. g. 18. februārī (3. martā) Pēterburgā), aptuveni sākot ar 1882. gadu, E. Lēmaņa veiktie pētījumi kļuvi arvien intensīvāki un mērķtiecīgāki (Kupffer 1902). Viņš sāka veikt regulāras ekskursijas visos virzienos ap Rēzekni, 17 toreizējo Pēterburgas – Varšavas, Rīgas – Daugavpils un Daugavpils – Vitebskas dzelzceļa līniju stacijām, kā arī daudzu muižu centriem, kā arī ārpus trim toreizējiem Latgales apriņķiem (Daugavpils, Ludzas, Rēzeknes). Arī Johans Klinge vairākkārt ilgstoši uzturējās pie viņa Rēzeknē, no kurienes viņi veica kopīgas ekskursijas. Viena šāda vērtīga ekskursija notika, piemēram, 1890. gada maijā un jūnijā Daugavas ielejā pie Krāslavas, bet otra – 1891. gada vasarā kopā ar slaveno zviedru fitopaleontologu A. G. Nathorstu Rēzeknes apkārtnē. Plašie un ilggadīgie E. Lēmaņa Latgales floras pētījumi 1895. gadā tika apkopoti un izdoti viņa apjomīgajā „Latgales un kaimiņapgabalu florā” jeb īstajā nosaukumā – „Flora von Polnisch-Livland mit besonderer Berücksichtigung der Florengebiete Nordwest-Russlands, des Ostbalticums, der Gouvernements Pskow und St. Petersburg sowie der Verbreitung der Pflanzen durch Eisenbahnen” (Lehmann 1895). Šajā darbā E. Lēmanis apkopoja arī visas pieejamās ziņas par Latgales apkārtējo teritoriju floru, kā arī ir pirmais no botāniķiem, kas sāka pētīt augu izplatīšanos pa dzelzceļiem (Kupffer 1902, Suško 1993, Fatare 1994). Latgalei E. Lēmanis savā florā norāda 819 vaskulāro augu sugas (par 72 mazāk nekā J. Fedorovičs savā „Ilūkstes augu katalogā”), kā arī 336 to varietātes, 48 formas un 33 savvaļā pārgājušas augu sugas, tātad kopumā 1236 taksonus. Aplūkojot Latgali kopā ar tās kaimiņapgabaliem, E. Lēmaņa florā minētas 1338 augu sugas, kā arī 767 varietātes, 183 formas un 146 savvaļā pārgājušas augu sugas, kas kopumā sastāda 2434 taksonus. E. Lēmaņa „Latgales un kaimiņapgabalu flora” botāniķu aprindās ieguva ļoti plašu atzinību. Pateicoties tai, jau pēc gada, t. i., 1896. gadā varēja iznākt šīs floras 1. papildinājums „Nachtrag (I) zur Flora von Polnisch-Livland mit besonderer Berücksichtigung der Florengebiete Nordwest-Russlands, des Ostbalticums, der Gouvernements Pskow und St. Petersburg sowie der Verbreitung der Pflanzen durch Eisenbahnen” (Lehmann 1896). Diemžēl autora pāragrās aiziešanas dēļ iecerētie papildinājumu turpinājumi vairs nevarēja iznākt. Arī mūsdienās E. Lēmaņa „Latgales un kaimiņapgabalu flora” joprojām kalpo par nozīmīgu izziņas avotu botāniķiem (Suško 1993, Fatare 1994).

Pēdējais 19. gadsimta ievērojamākais Sēlijas floras pētnieks ir izcilais Baltijas botāniķis, vairāku grāmatu un daudzu publikāciju autors, profesors un filozofijas doktors Kārlis Reinholds Kupfers (Karl Reinhold Kupffer, 1872. g. 25. (13.) martā Besarābijā – 1935. g. 14. nov. Rīgā), kurš savas ražīgās dzīves laikā ir savācis vienu no lielākajiem Baltijas floras herbārijiem – ap 26450 lapu lielo Herbarium Balticum (glabājas Latvijas Universitātē). Pēc atgriešanās no Besarābijas dzimtenē K. Kupfera vecāki sākumā 1879. gadā apmetās uz dzīvi Rudbāržos, bet tad 1883. gadā pārcēlās uz Grīvu Sēlijā, kas ar savu skaisto apkārtni daudzu gadu garumā kļuva par K. Kupfera zinātniskās darbības šūpuli (Meder 1937). Grīvā K. Kupfers vairākus gadus mācījās Grīvas vācu skolā (tagad Daugavpils 6. vidusskola), pēc tam no 1886. gada līdz 1889. gada jūnijam – Nikolaja ģimnāzijā Liepājā. 1889. gada rudenī K. Kupfers iestājās Tērbatas Universitātē, turklāt vienlaicīgi botānikas un matemātikas specialitātēs un 1893. gada Ziemassvētkos pabeidza šo augstskolu kā divkāršs abu nozaru zinātņu kandidāts. Arī mācoties Liepājā un Tērbatā, K. Kupfers vasaras brīvlaikos regulāri atgriezās Grīvā, no kurienes daudzu sezonu garumā čakli pētīja tuvējās apkārtnes Sēlijas floru. Arī pēc Tērbatas Universitātes pabeigšanas, jau kopš 1894. gada janvāra sākot strādāt par asistentu Rīgas Politehnikumā, K. Kupfers arī šajā gadā devās uz Grīvu un turpināja pētīt Sēlijas austrumdaļas bagāto floru, pa ceļam apmeklējot arī Daugavpilī. Visi nozīmīgākie K. Kupfera jaunības laika atradumi ir iekļauti 1895. gadā iznākušajā E. Lēmaņa „Latgales un kaimiņapgabalu florā” (Lehmann 1895). Ļoti nozīmīgas ekspedīcijas visā Ilūkstes apriņķa teritorijā, kas mūsdienās ietilpst Daugavpils un Krāslavas rajonu robežās, K. Kupfers veica 1898. un 1899. gada vasarās. Tā, 1898. gada vasaras otrajā pusē K. Kupfers apmetās Grīvā, no kurienes galvenokārt ar riteni vai kājām, retu reizi vilcienā apceļoja Ilūkstes apriņķa lielāko daļu, sākot no Varnavičiem tās austrumu galā (pa ceļam iegriežoties arī Krāslavā), līdz Demenei un Dārzu ezeram dienvidos, Ēģiptei un Kumpinišķiem dienvidrietumos, Ilūkstei un Pilskalnei ziemeļrietumos. Pēc tam uz dažām nedēļām viņš apmetās Jēkabpilī, no kurienes turpināja pētīt Ilūkstes apriņķa floru Subates un Lašu apkārtnē. Savukārt, uz 1899. gada Vasarsvētkiem K. Kupfers devās vairāku dienu izbraucienā uz lielo meža masīvu starp Dunavu un Bebreni. Abu ekspedīciju bagātīgie rezultāti 1899. gadā ir publicēti Rīgas Dabaspētnieku biedrības žurnāla „Korrespondenzblatt des Naturforscher-Vereins zu Riga” 42. gadagājumā rakstā „Beitrag zur Kenntnis der Gefässpflanzenflora Kurlands” (Kupffer 1899).

19. gadsimta pēdējā ceturksnī nelielus floristiskus pētījumus Daugavpilī, Grīvā un to apkārtnē veicis arī kādreizējais, no Tērbatas nākušais igauņu izcelsmes Grīvas vācu skolas skolotājs Raudseps (Raudsep), pie kura mācījies un kam par iegūtajām zināšanām vēlāk visu mūžu pateicīgs bijis arī K. Kupfers (Lehmann 1895, Meder 1937). 1887. gadā Daugavpilī augus vācis arī Pēterburgas botāniķis A. Antonovs (A. Antonow), kas šajā gadā pētījis Vitebskas guberņas austrumdaļas floru (Lehmann 1895). Subates apkārtnes floru 1885. – 1889. gadā pētījis E. Lēmaņa kolēģis, ārsts Kristiāns Nikolajs Andreass Zīberts (Siebert, 1859. g. 30. nov. Limbažos – 1926. g. 29. dec. Liepājā), bet dažas mutiskas ziņas par Sēlijas floru iesūtījis E. Lēmaņa draugs, Daugavpils ārsts Rūdolfs Rihters (Richter, 1838. g. 16. jūl. Igaunijā – 1896. g. 29. okt. Daugavpilī) (Lehmann 1895, Vīksna 2004).

Literatūra

  • Babicz, J., Grębecka W. (red.) (1988) Wklad Wileńskiego ośrodka naukowego w przyrodnicze poznanie kraju (1781-1842). Wrocław.
  • Bienert, T. (1861) Reisebericht. Sitzungsberichte der Naturforscher-Gesellschaft zu Dorpat in den Jahren 1853 bis 1860. Dorpat. S. 429-430, 448-451.
  • Biržiška, V. (red.) (1940) Lietuviškoji enciklopēdija. Kaunas. 8. t., 26. p.
  • Dagys, J. (1938) Kun. Juozapas Fedoravičius – Ilukštos ir Zarasų krašto floristas (1776-1860). Kaunas. Gamta. 3 (11), 176-183 p.
  • Fatare, I. (1994) Eduarda Lēmaņa „florai” – 100. Dabas un vēstures kalendārs 1995. gadam. Rīga: Zinātne, 52. – 56. lpp.
  • Fiedorowicz, J. (1830) Katalog roślin około Iłłukszty znalezionych i zdeterminowanych przez ks. Józefa Fiedorowicza nauczyciela historyi naturalnej w szkole Iłłuksztańskiej porządkiem Linneusza i nazwiskami jego, roku 1830 zrobiony. Iłłukszta. (Rokraksts).
  • Fiedorowicz, J. (1851) Katalog roślin dziko rosnących i niektórych przyswojonych około Iłłukszty przes X. Jozefa Fiedorowicza od roku 1818 aż dotąd postrzeżonych i zadeterminowanych, według układu Linneusza roku 1851. napisany. Nazwiska roślin połacinie, popolsku i politewsku. Iłłukszta. (Rokraksts).
  • Fiedorowicz, J. (1822-1831) Vēstules Viļņas Universitātes prof. J. F. Volfgangam. Viļņas Universitātes bibliotēka, 20. – 28. fonds, Lietuvas Republikas Zinātņu akadēmijas bibliotēka, 7-265, 7-309, 9-150-155, 9-154-155. fonds. (Rokraksts).
  • Galinis, V. (1968) Lietuvos floris tyrinėtojai. Vilnius. 16. p.
  • Giżycki, J. M. (1909) XX. Missyonarze w Iłłukszcie. Gniezno.
  • Kupffer, K. R. (1899) Beitrag zur Kenntnis der Gefässpflanzenflora Kurlands. Korrespondezblatt des Naturforscher-Vereins zu Riga. Riga. Jg. 42, S. 100-140.
  • Kupffer, K. R. (1902) Doktor Eduard Lehmann …. Korrespondezblatt des Naturforscher-Vereins zu Riga. Riga. Jg. 45, S. 21-27.
  • Lehmann, E. (1859) Beitrag zur Kenntniss der Flora Kurlands. Archiv für die Naturkunde Liv-, Ehst- und Kurlands. Dorpat.2. Serie, Bd. 1, S. 539-580.
  • Lehmann, E. (1895) Flora von Polnisch-Livland mit besonderer Berücksichtigung der Florengebiete Nordwest-Russlands, des Ostbalticums, der Gouvernements Pskow und St. Petersburg sowie der Verbreitung der Pflanzen durch Eisenbahnen. Jurjew (Dorpat).
  • Lehmann, E. (1896) Nachtrag (I) zur Flora von Polnisch-Livland mit besonderer Berücksichtigung der Florengebiete Nordwest-Russlands, des Ostbalticums, der Gouvernements Pskow und St. Petersburg sowie der Verbreitung der Pflanzen durch Eisenbahnen. Jurjew (Dorpat).
  • Meder, A. (1937) Prof. Dr. Karl Reinhold Kupffer …. Korrespondezblatt des Naturforscher-Vereins zu Riga. Riga. Jg. 62, S. 1-19.
  • Natkevičaitė-Ivanauskienė, M. (1994) Lietuvos herbaras. Lietuvos mokslas. Vilnius. II tomas, 1 (2) knyga, 66-76 p.
  • Paczoski, J. (1896) Przyczynek do historyi badań flory krajowej. Pamiętnik fizyograficzny. Warszawa. T. XIV, dział III, s. 145-151.
  • Regelis, K. (1939) Dar apie kun. Juozapą Fedoravičių. Kaunas. Gamta. 2 (14), 138-140 p.
  • Suško, U. (1993) Eduards Lēmanis – Latgales floras pētnieks. Daugavpils Pedagoģiskās universitātes Dabas izpētes un vides izglītības centra informatīvais biļetens. Daugavpils. Nr. 5: 17-18.
  • Suško, U. (1997) Ievērojamajam Baltijas dabaszinātniekam, Ilūkstes mācītājam Jozefam Fedorovičam – 220. Daugavpils Pedagoģiskās universitātes Dabas izpētes un vides izglītības centra informatīvais biļetens. Daugavpils. Nr. 12: 8-10.
  • Suško, U. (1998) Jozefs Fedorovičs: Latvijas Daba. Rīga: Preses nams. 6. sēj., 450. lpp.
  • Suško, U. (2002) Interesantākie retu augi atradumi. Retie augi. Rīga. 52. lpp.
  • Suško, U. (2007) The 19th century investigations of macrophyte flora in lakes of the Ilūkste Lakeland and its vicinity. 4th International Conference „Research and conservation of biological diversity in Baltic Region, Book of Abstracts. Daugavpils: Saule. Pp. 120- 122.
  • Suško, U., Evarts-Bunders, P. (2008) Floras izpēte Dienvidaustrumlatvijā: Botāniskais ceļvedis pa Dienvidaustrumlatviju. Rīga: Latvijas Dabas fonds. 3. lpp.
  • Vīksna, A. (2004) Latgales ārsti un ārstniecība 1772 – 1918. Rīga: Latvijas Universitāte.
  • Zinkus, J. (red.) (1978) Lietuviškoji Tarybinė enciklopedija. Vilnius: Mokslas. 3. t., 450. p.

— Uvis Suško

Peldošais ezerrieksts

Peldošais ezerrieksts (Trapa natans L.)

Peldošais ezerrieksts (Trapa natans) ir ļoti sens augs. Pasaulē tā atliekas atrastas jau terciāra nogulumos pirms 55 miljoniem gadu. Šodien Latvijā peldošais ezerrieksts zināms tikai trijos ezeros: Klaucānu un Priekulānu ezerā Jēkabpils rajonā un Pokrotas ezerā Balvu rajonā.

Parasti, runājot par ezerriekstu, mēs runājam par vienu sugu – peldošo ezerriekstu. Taču pasaulē aprakstītas vēl ir arī daudzas citas ezerriekstu sugas. To skaitu dažādi speciālisti vērtē no 30-200. Citi turpretī uzskata, ka ir tikai viena, bet ļoti polimorfa suga. Arī Latvijā, pētot ezerriekstu gan Klaucānu, Priekulānu un Pokrotas ezerā, gan arī fosilos augļus, kas atrasti kūdrā un sapropelī, minētas vairākas peldošā ezerrieksta formas, kuras atšķir pēc augļu morfoloģiskajām pazīmēm. Daži autori, vadoties no augļu morfoloģijas, izdala pasugas, citi tās uzskata par patstāvīgām sugām. PSRS florā bija aprakstītas 25 ezerriekstu sugas.

Ezerrieksta izplatības apgabals aptver Vidus un Austrumu Eiropu, Vidusjūras zemes, Dienvidu un Austrumu Āziju. Ziemeļamerikā un Austrālijā tas ievests un dabīgu augteņu tur nav.

Peldošais ezerrieksts ir viengadīgs ūdensaugs. Tam ir 1-2 m garš lokans stublājs, ko iepriekšējā gada rieksts, no kura tas izaudzis, kā enkurs notur ezera gruntī; varbūt precīzāk būtu teikt dūņās. Uz stublāja mieturos sakopotas pavedienveidīgas saknītes, kuras satur hlorofilu. Stublāja galā virs ūdens izveidojas peldošu rombisku lapu rozete. Lapu kāti paplašināti un pildīti ar gaisa audiem. Tādēļ arī visa lapu rozete labi peld virs ūdens. Rombiskās lapas ir ar zobainu malu, tumšzaļas, rudenī sarkanīgas. Ziedi pa 1 rozetes lapu žāklēs, balti. Zied jūlijā augustā. Ziedi atveras rītos tikai uz dažām stundām un pēc apputeksnēšanās ieliecas ūdenī, kur rudenī nogatavojas 2,5-4,5 cm plati un 2-3 cm augsti kauleņveida rieksti ar 2 vai 4 asiem un atskabargainiem izaugumiem, kas ir pārkoksnējušies kausa zobiņi. Rudenī nogatavojušies augļi noraisās no stublāja, nogrimst un noenkurojas ezera dūņās. Ezerrieksta augļi nogatavojoties tikai pietiekami siltās vasarās. Kā tad ezerrieksts atjaunojas un saglabājas, jo, kā jau to atzīmējām, tas ir viengadīgs augs. Izrādās, ka ezerrieksta augļi dīgtspēju var saglabāt līdz 10 gadiem. Ir pat dati, ka to dīgtspēja var saglabāties 45-50 gadus. Tas nozīmē, ka ne visi vienā gadā nobriedušie augļi nākošajā gadā izdīgst. Daļa saglabājas nedīgusi un dīgst tikai vēlākajos gados. Labvēlīgos augšanas apstākļos ezerrieksts ir daudzgadīgs. Tas vērojams Dienvidāzijā. 20.gadsimta 30. gados ezerrieksts izrādījies daudzgadīgs, to audzējot LU Botāniskā dārza siltumnīcā.

Par peldošo ezerriekstu sirmā senatnē Latvijas teritorijā ziņas sniedz arheologi. Jau 20. gadsimta 30.-ajos gados par to ziņoja arheologs E.Šturms, 1970. gadā par ezerrieksta augļu atrašanu Sārnates purva mītnēs rakstīja arheoloģe L.Vankina. Sārnates purva mītnēs no agrā un vidējā neolīta (3. g.t. pr. Kr.) atrada ezerrieksta augļus un vālītes, kuras mūsu senči ir lietojuši riekstu pārsišanai, lai iegūtu to kodolus, kuri tolaik plaši izmantoti pārtikā. Kā var apgalvot, ka atrastās vālītes izmantotas šādiem nolūkiem? Par to liecina ezerriekstu augļu asie atskabargainie izaugumi, ar kuriem ir pilnas vālītes. Izrādās, ka ezerrieksta augļi ir bagāti ar vērtīgām vielām: tie satur 52 % cietes, 15% olbaltumvielas, 7,5 % taukvielu, 3 % cukuru.

Ir pat izteiktas domas, ka tajā laikā ezerriekstu ir kultivējuši.

Pirmais ezers Latvijā, kurā jau 19. gs. atrada peldošo ezerriekstu, bija Klaucānu ezers Jēkabpils rajonā. Par to 1895. gadā izdotajā Polijas-Livonijas florā rakstīja E.Lēmanis, atsaucoties uz Jēkabpils skolu inspektora Ekes Igaunijas un Kurzemes herbāriju. Interesamti, ka Eke, ziņojot par ezerriekstu 1873. gada 17. septembrī Rīgas dabaspētnieku biedrības sanāksmē, atzīmē, ka vietējie iedzīvotāji to vārījuši un ēduši. Vēlāk botāniķi un dabas draugi laiku pa laikam Klaucānu ezeru piemin kā ezerrieksta augteni.

1925. gadā žurnālā “Daba” par ezerriekstu Klaucānu ezerā raksta J.Siliņš. Viņš arī norāda, ka Klaucānu ezeram blakus ir Priekulānu ezers. Tos savieno sīka urdziņa – kādreiz rakts grāvis. Interesanta ir J.Siliņa informācija par to, ezerrieksts atrodams tikai Klaucānu ezerā. Priekulānu ezerā tas esot agrāk bijis, bet jau sen kā iznīcis.

Tāpat interesanta ir J.Siliņa informācija par to, ka ezerrieksts agrāk, “lai gan ļoti mazā mērā” bijis sastopams Viesītes ezerā. Ar šo ziņojumu nesaskan 1924. gadā žurnālā “Daba” kāda P.O. rakstā “Ezerrieksts Viesītes ezerā” minētais, ka “Agrāk ezerrieksts Viesītes ezerā audzis lielā daudzumā, tagad sastopams tikai vietām, vairāk ap vidu”. Vai tiešām ezerrieksts gada laikā tur būtu iznīcis?

Šodien mūsu rīcībā ir informācija (sk. J.Smaļinskis Vides Vēstis, 1998., Nr.9), ka 1998. gada vasarā ezerrieksts bija bagātīgi sastopams gan Klaucānu, gan arī Priekulānu ezerā. J.Smaļinskis vērtē, ka Klaucānu ezerā auguši ap 6500 auga eksemplāru, bet Priekulānu ezerā ap 60000 eksemplāru, t.i. 10 reizes vairāk. Ezerrieksts bijis sastopams pat kādā Priekulānu ezera dienvidrietumu krasta meliorācijas grāvī: 100 m garumā auguši kādi 25 auga eksemplāri. Te jāatceras krievu botāniķa P.Majevska piezīme “PSRS Eiropas vidusdaļas florā” par to, ka tur, kur ezerrieksts sastopams, tas aug bagātīgi un blīvās audzēs.

Jaunu ezerrieksta atradni Latvijā Balvu rajonā Pokrotas ezerā atrada vēstures students A. Jonass (Johnas) 1932. gadā. Tā ir vistālāk uz ziemeļiem zināmā ezerrieksta atradne Eiropā.

Par ezerrieksta izmaiņām Pokrotas ezerā ir atrodama diezgan bagātīga informācija. 1932. gadā ezerrieksts nedaudz audzis ezera ziemeļu galā. 1957. gadā botāniķe I.Bērziņa rakstīja: “Galveno ievērību no ezera ūdensaugiem pelna Trapa natans, kura savairošanās process pēc vietējo iedzīvotāju novērojumiem pēdējos gados ir stipri pieaudzis, un bija kļūda, ka ezerriekstu še uzskatīja par iznīkušu”. 1983. gadā S.Melne, pētot ezerriekstu šajā ezerā, atrada ap 40 auga eksemplārus. Bet J.Smaļinskis, pārbaudot ezeru 1999. gada jūlijā, konstatēja, ka “Ezerrieksti bija ne tikai visā ezera piekrastes seklūdens joslā, bet arī trīs vietās ezera vidusdaļā 100-200 eksemplāru lielās grupās. Kopumā Pokrotas ezerā varēja būt ap 23000 ezerriekstu” (Vides Vēstis, 1999., Nr. 8).

Vai tas ir viss? Botāniķis K.Kupfers 1934. gadā raksta par ezerrieksta augļiem, kas 1913. gadā ievākti purvainā meža ezerā 10-15 km rietumos no Varakļāniem. Ir minēta ezerrieksta atradne arī Rencēnu dzinavezerā. 20. gs. otrajā pusē ne vienreiz vien ir saņemta informācija par ezerriekstu kādā ezerā. Taču, šos ziņojumus pārbaudot, ezerrieksts nav atrasts.

Kādreiz, kā to liecina ezerriekstu augļu atradumi kūdrā un sapropelī, ezerrieksts ir bijis daudz plašāk izplatīts gan Ziemeļeiropā, gan arī Latvijā. Par to liecina fosilo ezerrieksta augļu atradumi Somijā un Zviedrijā pat līdz 50-630 ziemeļu platuma. Zviedrijā tas vēl ievākts 1918. gadā Skonē. Igaunijā ezerrieksts nav zināms. Lietuvā tas audzis Kiluču ezerā pie Biržiem, kur iznīcis 19.gs. otrajā pusē. Arī Latvijā ezerrieksta augļi vairākkārt atrasti purvu kūdrā un sapropelī. Tā ezerrieksta fosili augļi ir atrasti Štulves ezerā Jēkabpils rajonā, vairākās vietās Lubānas ezerā, Baznīcas ezerā pie Balviem, Silajāņu ezerā pie Malnavas, pie Dvietes Daugavpils rajonā, Ģipkā un Vecpiebalgā.

Ezerrieksta iznīkšanu saista ar augšanas apstākļu izmaiņām. Šodien uzskata, ka šādas ezerrieksta augšanas apstākļu izmaiņas ir saistītas gan ar dabīgiem, gan cilvēka darbības faktoriem. Viena no tādā izmaiņām ir ezeru aizaugšana un tas, ka samazinās ezeru dziļums – tie kļūst seklāki par 1 m. Šie procesi lēnāk norisinās kontinentāla klimata apstākļos. Ar to arī skaidro faktu, ka ezerrieksts ir saglabājies Latvijas austrumdaļas ezeros, lai gan neapšaubāmi ir audzis arī rietumdaļā.

Augs ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā 1. kategorijā un Ministru kabineta pieņemtajā īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Peldošā ezerrieksta audzes ezeros ierakstītas Ministru kabineta 2000. gada 5. decembrī pieņemtajā “Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstā”.

Lietuvas Sarkanajā grāmatā peldošais ezerrieksts ierakstīts 0. kategorijā.

— Edgars Vimba