Par 2008. gada augu Latvijas Botāniķu biedrība izvēlējusi smaržīgo naktsvijoli (Platanthera bifolia (L.) Rich.), lai atgādinātu par augu valsts rotas – orhideju skaistumu un mudinātu tās saudzēt, kā arī saglabāt to augtenes – mitrās pļavas – nopļautas, nenosusinātas, neapmežotas, neuzartas, neapbūvētas.

Smaržīgā naktsvijole ir viena no 32 Latvijas savvaļas orhideju sugām. Pagaidām vēl nereti sastopama mitrās pļavās un mežos, tomēr tās izplatību ievērojami mazinājusi savulaik veiktā lauksaimniecības ķimizācija, meliorācija un pļavu aizaugšana.

Naktsvijole ir viena no noslēpumainākajām un nostāstiem apvītākajām augu sugām – graciozi trausliem, baltiem, smaržīgu ziedu ķekariem, kas jo īpaši reibinoši tvan siltajās jūnija naktīs, aicinot meža dziļumos ar savu skaistumu un smaržu.

Kreima puķe, piena puķīte, divlapainā spīgana – tie ir tikai daži nosaukumi, kā dažādos Latvijas novados dēvē naktsvijoli. Jāņulaika ziedu raibumā saules gaismā ne tik viegli ieraugāma, taču vakara krēslā slaido ziedlapu baltums un smarža apreibina ne tikai auga apputeksnētājus – naktstauriņus un citus sīkus nakts lidoņus, bet arī jāņuzāļu meklētājus. Naktstauriņu garais snuķītis ir kā radīts, lai iekļūtu zieda dzīlēs, kur garā piesī paslēpts nektāra malks, kas vilina tos mieloties un uz nākamo ziedu līdzi aiznest orhidejām raksturīgos putekšņu kamoliņus, sekmējot apputeksnēšanos un auga vairošanos.

Jāņuzāļu plūcēji gan nereti atstāj naktstauriņus nepaēdušus, bet naktsvijoles bez sēklu ražas. Noplūkta naktsvijole ātri zaudē savu smaržu un drīz arī vīst, tāpēc ļausim divlapainajai spīganai ziedēt un smaržot dabā!

Uzziņai!

Latvijā aug divas nakstsvijoļu sugas – smaržīgā naktsvijole un zaļziedu nakstsvijole. Abas sugas patiešām arī atbilst saviem nosaukumiem, jo zaļziedu naktsvijoles ziedi nav smaržīgi un tie ir nevis tīri balti, bet tikko manāmi nedaudz iezaļgani vai iedzelteni. Ja rūpīgāk ieskatās ziedā, tad var redzēt divus putekšņmaciņus, kas smaržīgajai naktsvijolei ir satuvināti un novietoti savstarpēji paralēli, bet zaļziedu naktsvijolei slīpi viens pret otru un lejasdaļā attālināti.

Lai visiem mīlestības pilns gads kopā ar smaržīgo naktsvijoli!

Par 2007. gada augu Latvijas Botāniķu biedrība izvēlējusi apaļlapu raseni (Drosera rotundifolia L.). Rasene ir visā Latvijā purvos bieži sastopams kukaiņēdājs augs, kurš sīkā auguma dēļ visbiežāk paliek cilvēkiem nepamanīts. Rasenes gaišzaļās apaļās lapas klātas ar spilgti sarkaniem dziedzermatiņiem. Katra matiņa galā kā rasas lāse spīguļo lipīga sekrēta piliens, pie kura pielipušos kukaiņus augs izmanto, lai iegūtu papildu barības vielas, – tā rasene lielāko daļu barības vielu iegūst medījot, ne barojoties ar saknēm. Vasaras vidū rasene uzzied ar baltiem ziediem, kas uz sprīdi gara kāta paceļas virs sūnām pieplakušās lapu rozetes.

Purvu nosusināšana kūdras ieguvei iznīcina rasenes iecienītāko augteni, tāpēc daudzviet, kur agrāk bijis purvs, rasene vairs neaug. Toties neskartos, dabiskos purvos starp dzērveņu lapām raseni vēl var sastapt gana bieži. Ieskaties vērīgāk!

Par Gada augu 2006 Latvijas Botāniķu biedrība ir ievēlējusi jumstiņu gladiolu (Gladiolus imbricatus L.). Jumstiņu gladiola – viens no krāšņākajiem mūsu savvaļas augiem. Biežāk ieraugāma Latvijas austrumdaļā. Pie Aiviekstes, Dubnas, Daugavas. Arī pie Lielupes un Mūsas, Lielās un Mazās Juglas. Slapjās un mitrās pļavas upju un ezeru krastos ir vienīgajai mūsu savvaļas gladiolai visraksturīgākās augtenes. Tās kļuvušas par vienu no apdraudētākajiem biotopiem. Lielās platībās pļavas iznīcinātas, palienes meliorējot un ierīkojot tīrumus vai sēto zālāju laukus. Nenosusinātās pļavas nepļautas un neganītas daudzviet jau sen aizaugušas. Simts gadu laikā jumstiņu gladiola ir izzudusi gandrīz pusē to vietu, kas bija zināmas botāniķiem. Tagad to biežāk nekā pļavā var redzēt ceļmalās, gar grāvjiem un dzelzceļiem, uz stigām.

Jumstiņu gladiola ir ierakstīta Sarkanajā grāmatā, iekļauta īpaši aizsargājamo augu sugu sarakstā. Tās atradnēs var veidot mikroliegumus. Bet tie ir tikai pirmie oficiālie soļi, kas sperti, lai suga neizzustu no mūsu floras saraksta. Kā, sadarbojoties ar pļavu apsaimniekotājiem, saglabāt pašas bagātākās un vērtīgākās gladiolas atradnes? Vai zinām, kuras tās ir un kā tur saimniekot, lai gladiolai nodrošinātu vislabvēlīgākos apstākļus?

Gada augs izvēlēts, ne tikai, lai iepazīstinātu ar kādu augu valsts retumu un pievērstu uzmanību tā aizsardzības problēmām. Lai tas ir mudinājums speciālistiem spert kādu soli tālāk jumstiņu gladiolas un tās biotopu izzināšanā un saglabāšanā. Bet dabas draugiem – aicinājums iet pļavās vērīgām acīm, taujāt zinošos saimniekus par pļaušanu un ganīšanu gladiolu pļavās, bet pie puķu vārdu zinātājiem noskaidrot, kā tai pusē saukta šī svešāda izskata ziedētāja. Par dzērvjaci? Vai par lapsu zāli?

— Ivars Kabucis

Par Gada augu 2005 Latvijas Botāniķu biedrība ir ievēlējusi meža silpureni (Pulsatilla patens (L.) Mill.). Šis nelielais, pavasarī sausos priežu mežos ziedošais augs biežāk sastopams Latvijas austrumdaļā, jo izrādās, ka Latvijas atradnes ir tuvu šīs sugas izplatības areāla rietumu robežai. Tāpēc Rietumlatvijas iedzīvotāji savos mežos to nez vai ir redzējuši, bet vēl jo tālāk uz vakariem – Rietumeiropā – šī suga vairs nav sastopama. Izplatības īpatnību dēļ, kā arī dekoratīvo ziedu dēļ, meža silpurene ir iekļauta ne vien Latvijas Sarkanajā grāmatā un ar likumu īpaši aizsargājamo augu sugu sarakstā, bet ir arī Eiropas nozīmes aizsargājama augu suga.

Jāatgādina gan, ka Latvijā ir vēl otra silpureņu ģints suga – pļavas silpurene. Tomēr to gluži labi var atšķirt no meža silpurenes pēc mazāka un ziedkātā nolīkuša zieda, kurš neatver savu ziedu zvanu pretī saulei, kā to dara meža silpurene. Lai veiksmīgs 2005. gads kopā ar meža silpureni!

Jau otro gadu pēc kārtas Latvijas Botāniķu biedrība ievēl Gada augu. Šoreiz par Gada augu 2004 ir kļuvusi bezdelīgactiņa (Primula farinosa L.) – kura ir salīdzinoši labāk pazīstama un biežāk sastopama nekā pagājušā gada augs! Jādomā, ka visi pazīst bezdelīgactiņas tuvāko radinieci – gaiļbiksīti – ar dzelteniem ziediem, kas aug sausās pļavās. Taču bezdelīgactiņa – gluži pretēji, sastopams slapjās, kūdrainās pļavās vai pat zāļu purvos, turklāt ir konstatēts, ka tā dod priekšroku kaļķainām augsnēm. Arī ziedi bezdelīgactiņai sārti violeti, kaut arī sīkāki kā gaiļbiksītei, tomēr nepārprotami liecina, ka augs pieder prīmulu dzimtai. Diemžēl agrākajos gados intensīvi veiktās mitro zemju nosusināšanas dēļ bezdelīgactiņai piemēroto biotopu platības samazinājušās, tāpēc mūsdienās šo augu sastop samērā reti – tas pat ir ierakstīts ne vien Latvijas Sarkanajā grāmatā, bet arī visa Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā! Ja Jūsu apkārtnē bagātīgi aug bezdelīgactiņas un Jūs savos novērojumos gribat dalīties ar Latvijas botāniķiem – atrakstiet Botāniķu biedrībai! Katra ziņa būs gaidīta un vērtīga.