Alfons Piterāns

Dr. habil. biol. Alfons Piterāns ir Latvijas Universitātes docents, Latvijas vadošais ķērpju floras pētnieks. Ķērpju taksonomijas, ģeogrāfiskās izplatības un aizsardzības speciālists. Aptuveni 120 zinātnisku un 350 populāru publikāciju autors. Valsts emeritētais zinātnieks kopš 2001.gada.

Dzimis 1930. gada 9. decembrī Ludzas rajona Ciblas pagasta Istalsnas ciema”Auziņu” mājās Viktora Piterāna un Annas (dzim. Ļebeds) Piterānes ģimenē. Mācījies Istalsnas pamatskolā un Ciblas vidusskolā, kuru beidzis 1950. gadā.
1954. gadā A. Piterāns absolvējis Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta Dabas zinātņu fakultāti Rīgā un pēc studijām paliek strādāt par laborantu institūtā Botānikas katedrā. 1958. gadā institūtu apvieno ar Latvijas Valsts Universitāti un A. Piterāns pāriet strādāt uz Bioloģijas fakultātes Botānikas katedru. 1968. gadā viņš kļūst par vecāko pasniedzēju, 1970. gadā ievēlēts par docentu.
Mācību laikā Pedagoģiskajā institūtā botānikas pasniedzēja Emīlija Ozoliņa pamudināja viņu pievērsties Latvijas ķērpju izpētei. Tajā laikā tā bija Latvijā maz zināma un maz pētīta augu grupa, trūka literatūras un pētījumu metodikas.
1962. gadā A. Piterāns iestājās LU aspirantūrā. Par viņa zinātniskā darba vadītāju kļuva profesors Vsevolods Pavlovičs Savičs[1], V. L. Komarova vārdā nosauktā Botānikas institūta[2] Sporaugu nodaļas vadītājs (1932 -1962). Vasarās tika vākts Daugavas ielejas ķērpju herbārijs, ziemas sezonā noritēja zinātniskais darbs institūtā Pēterburgā (Ļeņingradā). 1965. gadā A. Piterāns aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju par Daugavas ielejas ķērpju floru.
Visu savu darba mūžu A. Piterāns ir veltījis ķērpju izpētei un aizsardzībai. 1995. gadā viņam piešķirts habilitētā doktora grāds par darbu “Latvijas ķērpju floras raksturojums” un 2001. gadā – valsts emeritētā zinātnieka goda nosaukums. 1996. gadā viņš saņēmis Heinriha Skujas balvu. Docents turpina strādāt, nosaka ķērpju paraugus un kārto kolekcijas LU Muzejā.

Pedagoģiskais darbs

Strādājot LU, docents Alfons Piterāns lasīja lekcijas Bioloģijas fakultātes studentiem zemāko augu sistemātikā, augu morfoloģijā, ekoloģijā, speckursus lihenoloģijā un bioindikācijā, hidrobioloģijā, vadīja laboratorijas darbus šajos priekšmetos. Docents Piterāns lasījis arī lekcijas algoloģijā, lihenoloģijā un botānikā LU Medicīnas fakultātes studentiem. Viņš vadījis studentu vasaras prakses Latvijā, arī tālās prakses Vidusāzijā, Ziemeļosetijā, Vācijas Demokrātiskajā republikā (DDR).

Docents Piterāns iesaistīja studentus ķērpju pētniecībā, viņš vadīja kursa darbus, diplomdarbus, bakalaura un maģistra darbus, izaudzinājis Latvijas lihenologu paaudzi (A. Žeiveniece (Pokule), Ž. Trifonova, I. Berga (Bardzeviča), E. Heniņa, D. Leimane, L. Mūrniece, S. Bērziņa u.c.).

Alfons Piterāns ir vairāku mācību grāmatu un metodisko materiālu līdzautors – “Zemāko augu pētīšanas vēsture Latvijas PSR”. Rīga, 1970, “Zemāko augu sistemātika” Rīga, 1975, “Augu morfoloģijas un sistemātikas praktikums”. Rīga, 1982, “Zemāko augu sistemātikas praktikums”. Rīga, 1987.

Lihenoloģija

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas ķērpju izpēte LU Botānikas katedrā atsākās. Alfons Piterāns laika gaitā tur izveidoja ekselences centru lihenoloģijā, sagatavoja jaunos zinātniekus un pedagogus, iesaistīja studentus pētnieciskajā darbā un materiāla ievākšanā. Viņu varam droši saukt par Latvijas ķērpju floras izpētes autoritāti nr. 1.

Savu darbu ķērpju izpētē A. Piterāns sāka ar Daugavas ielejas ķērpju floras pētījumiem 1962.gadā. Vēlāk tika organizētas zinātniskas ekspedīcijas uz Slīteres rezervātu, Gaujas nacionālo parku, Moricsalas rezervātu, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu un uz citām floristiski interesantām vietām. Ekspedīcijās piedalījās Botānikas katedras docētāji, studenti un citi interesenti. Šo pētījumu rezultāti izmantoti zinātniskajās publikācijās (117). “Latvijas ķērpju konspektā”[3] (2001) apkopotas ziņas par 503 ķērpju sugām, kas sastopamas Latvijā. Docents turpina strādāt un līdz 2020.gadam apzinātas jau aptuveni 700 ķērpju sugas, kas reģistrētas Latvijā.

Alfons Piterāns piedalījies PSRS ķērpju noteicēja sastādīšanā, apstrādājis piecas dzimtas tā 3.sējumam (1975). Šo izdevumu sagatavoja un izdeva Botānikas institūts Ļeņingradā. No 1962.līdz 1980.gadam docents Piterāns bija PSRS referatīvā žurnāla “Botānika” ārštata korespondents lihenoloģijā.

A. Piterāns strādājis pie ķērpju sugu aizsardzības jautājumiem, sastādījis pirmos Latvijas īpaši aizsargājamo ķērpju sugu sarakstus un sarakstījis Latvijas Sarkanās grāmatas sadaļu par ķērpjiem.

A. Piterāns pētījis arī ķērpjus kā bioindikatorus gaisa kvalitātes noteikšanai pilsētās, bioloģiskā apauguma ietekmi uz kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem un konsultējis par šo pieminekļu tīrīšanu un saglabāšanu (Brāļu kapi, Brīvības piemineklis). Alfons Piterāns ir Latvijas Botāniķu biedrības biedrs kopš 1956. gada, Latvijas Mikologu biedrības, Starptautiskās lihenologu asociācijas (International Association for Lichenology[4]) un Britu lihenologu biedrības (The British Lichen Society[5]) biedrs. Kopš 1959.gada, kad notika pirmais Baltijas mikologu un lihenologu simpozijs Tartu, A. Piterāns piedalījies simpozijos ar referātiem un to organizēšanā Latvijā. Viņš piedalījies ar referātiem arī zinātniskās konferencēs Tbilisi, Dušanbe, Maskavā, Minskā, Pēterburgā un Baltijas Botāniķu ekspedīcijās – konferencēs. Alfona Piterāna savāktais ķērpju herbārijs (apm. 20 000 paraugu) glabājas LU Muzeja herbārijā (starptautiskais kods RIG).

Izmantotā literatūra

  • Enciklopēdija Latvijas Daba. 6. sēj. Rīga, 1998.
  • Alfons Piterāns. Zinātne un mana dzīve. 1. sēj. LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2009.
  • A.Tooma, I. Liepa. Biologu dinastija – Piterānu trio. Vides Vēstis, nr. 4., 2011.
  • https://lv.wikipedia.org/wiki/Alfons_Piter%C4%81ns

Ilona Jepsena, 2019