Category Archives: Flora

Vēl reiz par kaņepēm

2007g, 16. oktobrī TV 3 pārraidē par kaņepēm arī man nācās uzstāties. Tagad pēc pārraides jūtu, ka palicis vēl daudz kas nepateikts; arī pati pārraide beidzās bez jebkādiem secinājumiem. Turklāt šo pārraidi daudzi nemaz neredzēja, jo tā notika turpat pašā dienas vidū – pulkst.14.00.

Sējas kaņepei (Cannabis sativa) ir pazīstamas trīs varietātes: sējas kaņepes pamatforma, kura Latvijā audzēta kopš seniem laikiem šķiedras iegūšanai un kaņepju sviesta izgatavošanai; sējas kaņepes Indijas varietāte, kuru audzē Āzijā narkotikas iegūšanai, un nezāļu kaņepe, kas sastopama arī pie mums nezālienēs un tukšainēs un kurai nav praktiskas nozīmes. Indijas varietātes audzēšanai Latvijas klimats nav piemērots.

Minētās pārraides sākumā parādīja nelielu filmiņu, kurā redzējām Latvijas Narkoloģijas centra direktoru J.Strazdiņa kungu pie sporta skolas pagalmā augošām kaņepēm. Kā no parādītās filmas varēja saprast, tad tās bija nezāļu kaņepes, kuras neviens tur speciāli nebija sējis. Tāpēc arī nebija ko brīnēties, ka neviens no šīs skolas vadības par tām neko nezināja, jo pagalma nezāļu floru neviens nebija pētījis. Cita starpā Latvijā šo nezāļu kaņepi var atrast ne vienā vien vietā. Filmā bija parādīta apskaužama policijas operativitāte, pēc J.Strazdiņa izsaukuma ierodoties skolas pagalmā. Ja ar tādu pat dedzību policija cīnītos ar kontrabandas cigarešu un spirta tirgoņiem, krāsaino metālu zagļiem un īstiem narkobiznesmeņiem, tad mēs jau būtu tālu tikuši. Angļu valodā kaņepi sauc par “hemp”, bet figurē arī otrs nosaukums ”marihuana”. Skumīgi, ka šo vārdu, runājot par kaņepēm, latviešu valodā lietoja pieminētās filmiņas diktors. Marihuāna un kaņepe nebūt nav viens un tas pats. Marihuāna ir Indijas kaņepes vai arī tās īpaši izselekcionēto šķirņu ziedi, jaunie dzinumi un jaunās lapiņas. Pārsteidz tā nekompetence, kas vērojama publikācijās par kaņepi. Tā NRA 31. augustā bija raksts par kaņepju lauka iznīcināšanu Elejā, jo analīzē šajās kaņepēs esot konstatēts augsts marihuānas saturs. Marihuāna jau nav viela. Tāpēc arī nevar runāt par augstu vai zemu tās saturu. Līdz ar to no minētā raksta var secināt tikai to, ka lauks iznīcināts gluži vienkārši tāpēc, ka tajā augušas kaņepes.Vai tās narkotiskas vai arī nav narkotiskas – nav skaidrs. Patiesībā būtu jārunā par kaņepēs sastopamās darbīgās vielas – tetrahidrokanabinola saturu. Taču par to gandrīz nemaz nav datu. Kādā analīzē esot konstatēts mūsu kaņepē 0,2 %. Tas ir daudz vai maz ? Tiešām % ? Jeb varbūt promiles ? Iespiestu šo skaitli neesmu redzējis. No šī viena skaitļa arī neko nevar secināt, jo nav jau ar ko salīdzināt. Holandē esot izveidotas šķirnes, kuras šo vielu saturot 10 reizes vairāk nekā Indijas kaņepe. Pieminētās filmiņas diktors, pie mums augušu kaņepi saucot par marihuānu, ne tikai parādīja savu nezināšanu, bet arī izdarīja lāča pakalpojumu narkomāniem – redziet, marihuāna aug tepat, pēc tās nebūt nav jābrauc uz Holandi vai kaut kur citur. Apdullināties jau var ar daudz ko. Ja salmi parādītos kaņepju veidā, arī tad narkomāni no tiem droši vien mēģinātu iegūt tādu pat rezultātu. Turpinot tādā garā kā tas tagad ir iesākts, Latvijas florā vajadzēs iznīcināt vēl nevienu vien augu sugu.

Pēc tagadējās Latvijas Republikas likumdošanas mūsu kaņepes drīkst audzēt tikai ar Zemkopības ministrijas licenci, kuras saņemšanai jānorāda, kādam nolūkam to dara. Pašreizējai likumdošanai arī vajadzētu precizēt normu par kaņepēs pieļaujamo darbīgās vielas līmeni. Protams nekādā ziņā nav pieļaujama un ir sodāma (bet vai tikai likumā ir tāds pants?) citos apgabalos speciāli izselekcionētu narkotikas kaņepju audzēšana siltumnīcās un istabās.

Bet Latvijas pārtikas rūpniecības speciālistiem būtu pienākums ne tikai mūsu vietējā, bet arī ārzemju presē publicēt informāciju par kaņepju sviestu, norādot, ka tā nav narkotika un ka tam ar narkotiku nav nekāda sakara. Citādi ārzemnieki padzirdējuši par kaņepju audzēšanu Latvijā tūlīt aplami secina, ka Latvija ir narkotiku audzēšanas zeme. Domāju arī, ka nav pamata J.Strazdiņa kunga piedāvātajai izvēlei: vai nu Latvijas jaunatnes nākotne vai kaņepju sviests. Visa šī lieta gribot negribot sauc atmiņā to brēku, kas Amerikā sacēlusies tad, kad amerikāņi uzzinājuši, ka latvieši gatavo kaņepju sviestu, kam ar narkotikām nav nekāda sakara.

No Narkomānijas profilakses centra presē gribētos lasīt kvalificētu informāciju par kaņepēm. Arī lauksaimnieku un dārzkopju žurnālos vajadzētu skaidrot stāvokli, kāds ir izveidojies, un pamatoties uz precīzām analīzēm, bet ne uz analfabētisku “augstu marihuānas saturu”. Pašlaik tas viss gan notiek tā, ka rodas iespaids, ka nav pieklājīgi par šiem jautājumiem runāt.

Narkomānija gan Latvijā, gan pasaulē ir ļoti nopietna problēma. Tāpēc gan vietējos, gan ārzemju preses izdevumos, radio un televīzijā pa kaņepēm Latvijā un to lietošanu ir jāparādās pareizai un precīzai informācijai.

— Edgars Vimba

Peldošais ezerrieksts

Peldošais ezerrieksts (Trapa natans L.)

Peldošais ezerrieksts (Trapa natans) ir ļoti sens augs. Pasaulē tā atliekas atrastas jau terciāra nogulumos pirms 55 miljoniem gadu. Šodien Latvijā peldošais ezerrieksts zināms tikai trijos ezeros: Klaucānu un Priekulānu ezerā Jēkabpils rajonā un Pokrotas ezerā Balvu rajonā.

Parasti, runājot par ezerriekstu, mēs runājam par vienu sugu – peldošo ezerriekstu. Taču pasaulē aprakstītas vēl ir arī daudzas citas ezerriekstu sugas. To skaitu dažādi speciālisti vērtē no 30-200. Citi turpretī uzskata, ka ir tikai viena, bet ļoti polimorfa suga. Arī Latvijā, pētot ezerriekstu gan Klaucānu, Priekulānu un Pokrotas ezerā, gan arī fosilos augļus, kas atrasti kūdrā un sapropelī, minētas vairākas peldošā ezerrieksta formas, kuras atšķir pēc augļu morfoloģiskajām pazīmēm. Daži autori, vadoties no augļu morfoloģijas, izdala pasugas, citi tās uzskata par patstāvīgām sugām. PSRS florā bija aprakstītas 25 ezerriekstu sugas.

Ezerrieksta izplatības apgabals aptver Vidus un Austrumu Eiropu, Vidusjūras zemes, Dienvidu un Austrumu Āziju. Ziemeļamerikā un Austrālijā tas ievests un dabīgu augteņu tur nav.

Peldošais ezerrieksts ir viengadīgs ūdensaugs. Tam ir 1-2 m garš lokans stublājs, ko iepriekšējā gada rieksts, no kura tas izaudzis, kā enkurs notur ezera gruntī; varbūt precīzāk būtu teikt dūņās. Uz stublāja mieturos sakopotas pavedienveidīgas saknītes, kuras satur hlorofilu. Stublāja galā virs ūdens izveidojas peldošu rombisku lapu rozete. Lapu kāti paplašināti un pildīti ar gaisa audiem. Tādēļ arī visa lapu rozete labi peld virs ūdens. Rombiskās lapas ir ar zobainu malu, tumšzaļas, rudenī sarkanīgas. Ziedi pa 1 rozetes lapu žāklēs, balti. Zied jūlijā augustā. Ziedi atveras rītos tikai uz dažām stundām un pēc apputeksnēšanās ieliecas ūdenī, kur rudenī nogatavojas 2,5-4,5 cm plati un 2-3 cm augsti kauleņveida rieksti ar 2 vai 4 asiem un atskabargainiem izaugumiem, kas ir pārkoksnējušies kausa zobiņi. Rudenī nogatavojušies augļi noraisās no stublāja, nogrimst un noenkurojas ezera dūņās. Ezerrieksta augļi nogatavojoties tikai pietiekami siltās vasarās. Kā tad ezerrieksts atjaunojas un saglabājas, jo, kā jau to atzīmējām, tas ir viengadīgs augs. Izrādās, ka ezerrieksta augļi dīgtspēju var saglabāt līdz 10 gadiem. Ir pat dati, ka to dīgtspēja var saglabāties 45-50 gadus. Tas nozīmē, ka ne visi vienā gadā nobriedušie augļi nākošajā gadā izdīgst. Daļa saglabājas nedīgusi un dīgst tikai vēlākajos gados. Labvēlīgos augšanas apstākļos ezerrieksts ir daudzgadīgs. Tas vērojams Dienvidāzijā. 20.gadsimta 30. gados ezerrieksts izrādījies daudzgadīgs, to audzējot LU Botāniskā dārza siltumnīcā.

Par peldošo ezerriekstu sirmā senatnē Latvijas teritorijā ziņas sniedz arheologi. Jau 20. gadsimta 30.-ajos gados par to ziņoja arheologs E.Šturms, 1970. gadā par ezerrieksta augļu atrašanu Sārnates purva mītnēs rakstīja arheoloģe L.Vankina. Sārnates purva mītnēs no agrā un vidējā neolīta (3. g.t. pr. Kr.) atrada ezerrieksta augļus un vālītes, kuras mūsu senči ir lietojuši riekstu pārsišanai, lai iegūtu to kodolus, kuri tolaik plaši izmantoti pārtikā. Kā var apgalvot, ka atrastās vālītes izmantotas šādiem nolūkiem? Par to liecina ezerriekstu augļu asie atskabargainie izaugumi, ar kuriem ir pilnas vālītes. Izrādās, ka ezerrieksta augļi ir bagāti ar vērtīgām vielām: tie satur 52 % cietes, 15% olbaltumvielas, 7,5 % taukvielu, 3 % cukuru.

Ir pat izteiktas domas, ka tajā laikā ezerriekstu ir kultivējuši.

Pirmais ezers Latvijā, kurā jau 19. gs. atrada peldošo ezerriekstu, bija Klaucānu ezers Jēkabpils rajonā. Par to 1895. gadā izdotajā Polijas-Livonijas florā rakstīja E.Lēmanis, atsaucoties uz Jēkabpils skolu inspektora Ekes Igaunijas un Kurzemes herbāriju. Interesamti, ka Eke, ziņojot par ezerriekstu 1873. gada 17. septembrī Rīgas dabaspētnieku biedrības sanāksmē, atzīmē, ka vietējie iedzīvotāji to vārījuši un ēduši. Vēlāk botāniķi un dabas draugi laiku pa laikam Klaucānu ezeru piemin kā ezerrieksta augteni.

1925. gadā žurnālā “Daba” par ezerriekstu Klaucānu ezerā raksta J.Siliņš. Viņš arī norāda, ka Klaucānu ezeram blakus ir Priekulānu ezers. Tos savieno sīka urdziņa – kādreiz rakts grāvis. Interesanta ir J.Siliņa informācija par to, ezerrieksts atrodams tikai Klaucānu ezerā. Priekulānu ezerā tas esot agrāk bijis, bet jau sen kā iznīcis.

Tāpat interesanta ir J.Siliņa informācija par to, ka ezerrieksts agrāk, “lai gan ļoti mazā mērā” bijis sastopams Viesītes ezerā. Ar šo ziņojumu nesaskan 1924. gadā žurnālā “Daba” kāda P.O. rakstā “Ezerrieksts Viesītes ezerā” minētais, ka “Agrāk ezerrieksts Viesītes ezerā audzis lielā daudzumā, tagad sastopams tikai vietām, vairāk ap vidu”. Vai tiešām ezerrieksts gada laikā tur būtu iznīcis?

Šodien mūsu rīcībā ir informācija (sk. J.Smaļinskis Vides Vēstis, 1998., Nr.9), ka 1998. gada vasarā ezerrieksts bija bagātīgi sastopams gan Klaucānu, gan arī Priekulānu ezerā. J.Smaļinskis vērtē, ka Klaucānu ezerā auguši ap 6500 auga eksemplāru, bet Priekulānu ezerā ap 60000 eksemplāru, t.i. 10 reizes vairāk. Ezerrieksts bijis sastopams pat kādā Priekulānu ezera dienvidrietumu krasta meliorācijas grāvī: 100 m garumā auguši kādi 25 auga eksemplāri. Te jāatceras krievu botāniķa P.Majevska piezīme “PSRS Eiropas vidusdaļas florā” par to, ka tur, kur ezerrieksts sastopams, tas aug bagātīgi un blīvās audzēs.

Jaunu ezerrieksta atradni Latvijā Balvu rajonā Pokrotas ezerā atrada vēstures students A. Jonass (Johnas) 1932. gadā. Tā ir vistālāk uz ziemeļiem zināmā ezerrieksta atradne Eiropā.

Par ezerrieksta izmaiņām Pokrotas ezerā ir atrodama diezgan bagātīga informācija. 1932. gadā ezerrieksts nedaudz audzis ezera ziemeļu galā. 1957. gadā botāniķe I.Bērziņa rakstīja: “Galveno ievērību no ezera ūdensaugiem pelna Trapa natans, kura savairošanās process pēc vietējo iedzīvotāju novērojumiem pēdējos gados ir stipri pieaudzis, un bija kļūda, ka ezerriekstu še uzskatīja par iznīkušu”. 1983. gadā S.Melne, pētot ezerriekstu šajā ezerā, atrada ap 40 auga eksemplārus. Bet J.Smaļinskis, pārbaudot ezeru 1999. gada jūlijā, konstatēja, ka “Ezerrieksti bija ne tikai visā ezera piekrastes seklūdens joslā, bet arī trīs vietās ezera vidusdaļā 100-200 eksemplāru lielās grupās. Kopumā Pokrotas ezerā varēja būt ap 23000 ezerriekstu” (Vides Vēstis, 1999., Nr. 8).

Vai tas ir viss? Botāniķis K.Kupfers 1934. gadā raksta par ezerrieksta augļiem, kas 1913. gadā ievākti purvainā meža ezerā 10-15 km rietumos no Varakļāniem. Ir minēta ezerrieksta atradne arī Rencēnu dzinavezerā. 20. gs. otrajā pusē ne vienreiz vien ir saņemta informācija par ezerriekstu kādā ezerā. Taču, šos ziņojumus pārbaudot, ezerrieksts nav atrasts.

Kādreiz, kā to liecina ezerriekstu augļu atradumi kūdrā un sapropelī, ezerrieksts ir bijis daudz plašāk izplatīts gan Ziemeļeiropā, gan arī Latvijā. Par to liecina fosilo ezerrieksta augļu atradumi Somijā un Zviedrijā pat līdz 50-630 ziemeļu platuma. Zviedrijā tas vēl ievākts 1918. gadā Skonē. Igaunijā ezerrieksts nav zināms. Lietuvā tas audzis Kiluču ezerā pie Biržiem, kur iznīcis 19.gs. otrajā pusē. Arī Latvijā ezerrieksta augļi vairākkārt atrasti purvu kūdrā un sapropelī. Tā ezerrieksta fosili augļi ir atrasti Štulves ezerā Jēkabpils rajonā, vairākās vietās Lubānas ezerā, Baznīcas ezerā pie Balviem, Silajāņu ezerā pie Malnavas, pie Dvietes Daugavpils rajonā, Ģipkā un Vecpiebalgā.

Ezerrieksta iznīkšanu saista ar augšanas apstākļu izmaiņām. Šodien uzskata, ka šādas ezerrieksta augšanas apstākļu izmaiņas ir saistītas gan ar dabīgiem, gan cilvēka darbības faktoriem. Viena no tādā izmaiņām ir ezeru aizaugšana un tas, ka samazinās ezeru dziļums – tie kļūst seklāki par 1 m. Šie procesi lēnāk norisinās kontinentāla klimata apstākļos. Ar to arī skaidro faktu, ka ezerrieksts ir saglabājies Latvijas austrumdaļas ezeros, lai gan neapšaubāmi ir audzis arī rietumdaļā.

Augs ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā 1. kategorijā un Ministru kabineta pieņemtajā īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Peldošā ezerrieksta audzes ezeros ierakstītas Ministru kabineta 2000. gada 5. decembrī pieņemtajā “Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstā”.

Lietuvas Sarkanajā grāmatā peldošais ezerrieksts ierakstīts 0. kategorijā.

— Edgars Vimba

Meža silpurene

Meža silpurene (Pulsatilla patens (L.) Mill.)

Latvijas Botāniķu biedrība par 2005. gada augu izvēlējās meža vai šķeltlapu silpureni (Pulsatilla patens). Šim augam ir arī citi tautā lietoti nosaukumi, kā salaku puķe, sila pureni, silmalītes, vilka tabaka, zilie pureni u.c. Raksta autoram visneparastākais likās salaku puķes nosaukums. Konsultējoties ar valodnieci Inesi Ēdelmani, noskaidrojās, ka šāds nosaukums ir no auga salaku aromāta.

Bet latīniskais ģints nosaukums “Pulsatilla” veidots no darbības vārda “pulsare”, ka nozīmē “sist, dauzīt, dragāt, grūst”. Lieta tāda, ka lielākajai daļai ģints sugu ziedi ir nokareni. Šādus ziedus jau vieglas vēja pūsmas kustina, grūsta, sit vienu pret otru. Savukārt sugas epitets ”patens” visā pilnībā atbilst meža silpurenes ziediem, jo tie parasti ir plati atvērti un vērsti uz augšu. Taču gadījumos, kad ir lietains laiks, arī meža silpurenes ziedi no rasas smaguma var būt nolīkuši arī uz leju. Ziedi, pa vienam ziedus nesošo stublāju galos. Apziedņa lapas parasti zilganvioletas. Taču mežos, it sevišķi Latvijas austrumdaļā, varam atrast gandrīz vai baltziedainas formas. Ziedi sākumā ir šauri zvanveidīgi, vēlāk atveras, sasniedzot 7-9 cm platumu. Uz ziedus nesošajiem stublājiem redzamas daudzās lineārās daļās šķeltas augšlapas, kuras biezi klātas ar pūkainiem matiņiem. Pēc noziedēšanas nogatavojas daudzi iegareni augļi pie kuriem saglabājas 3-5 cm gari, spilvaini irbuļi, bet visa augļķopa pēc augļu nogatavošanās lēni paceļas uz augšu un ir lodveidīga. Zied agri pavasarī – aprīlī, maijā.

Lapu rozetes izaug pēc auga noziedēšanas. To lapas ir ar gariem kātiem, staraini dalītas 3 daļās, kuras savukārt vēl tālāk šķeltas lineāri lancetiskās, zobainās daļās. jaunās lapas pelēcīgas no smalkiem zīdainiem matiņiem, kas vēlāk nobirst un tad jau pieaugušās lapas ir kailas.

Pagājušā gadsimta 20.-os gados silpurenes pētīja Latvijas Universitātes botāniķis Aleksandrs Zāmelis. 1926. gadā viņš aprakstīja divas meža silpurenes formas: platlapu (subsp. latifolia), kuru kā izplatītu atzīmēja visā valsts teritorijā un Teklas pasugu (subsp. teklae) ar smalki sadalītām lapām, šaurām un garām lapu daļām un vienmēr violetiem ziediem no Daugavpils apkārtnes.

Meža silpurene galvenokārt izplatīta Latvijas austrumdaļā. Tur sausajos priežu mežos pavasaros vietām redzamas veselas šī auga pļavas. Bagātīgi augs sastopams arī vēl Latvijas vidusdaļā, kur ir sausie, smilšainie priežu sili un viršāji, mētrāji, damakšņi. Taču Zemgalē augs jau ir rets, tāpat Rietumkurzemē. Ziemeļkurzemē augs atrasts Popes apkārtnē, bet Kurzemes dienvidrietumos to atraduši Bioloģijas institūta botāniķi. Latvijā augs atrodas tuvu sava izplatības apgabala rietumu robežai. Auga vispārējā izplatība aptver Viduseiropas austrumdaļu, Austrumeiropu un Sibīriju. Tas atrasts arī Gotlandē un pāris citās vietās Zviedrijā.

Augs ierakstīts ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas, Lietuvas un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā, Polijas, Somijas, Zviedrijas un Eiropas Kopienas Apdraudēto sugu sarakstā, Bernes konvencijas 1. pielikumā. Meža silpurene ir minēta arī Latvijas Republikas Ministru kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu, tātad ar likumu aizsargāts augs. Tās aizsardzībai MInistru Kabineta noteikumi paredz veidot mikroliegumus.

Tāpēc atcerēsimies, ka šis augs ir saudzējams. Diemžēl šodien jāsastopas ar gadījumiem, kad šo augu plūc gan pārdošanai uz tirgus, gan arī dažādi “puķu mīļotāji”. Jāpiemin arī tas, ka augs pieder indīgajiem augiem. Tā sastāvā atrasti protoanemonīns un saponīni. Literatūrā atzīmēts, ka augam ir baktericīdas un fungicīdas īpašības. Ir zināmi gadījumi, kad tas, augu plūcot, izraisījis apdegumus, kas dažādiem cilvēkiem, atkarībā no viņu jutības var būt dažādi. Neapzinīgi cilvēki to izrok arī pārstādīšanai savos dārziņos. Tiem, kam ir interese audzēt šo augu savos dārzos, varam ieteikt plašu kultūršķirņu asortimentu.

Otra Latvijā savvaļā sastopamā silpureņu suga ir pļavas silpurene (Pulsatilla pratensis). Tā atšķiras ar divkārt līdz trīskārt smalkās lineārās lapu daļās dalītām apakšējām lapām un uz leju vērstiem, nokareniem ziediem, kuri parādās reizē ar lapu plaukšanu. To apziedņa lapas ir tumši violetas, tikko garākas par dzeltenajām putekšņlapām. Šai sugai pazīstams draisks tautas nosaukums “runča pauti”. Pļavas silpurene zied aprīlī, maijā, pat jūnija sākumā – nedaudz vēlāk nekā meža silpurene. Tā aug mežos un mežmalās; galvenokārt silos, mētrājos, damakšņos, kāpu pļavās un citos smiltājos.

Arī pļavas silpurene ir ierakstīta gan Latvijas Sarkanās grāmatas 4. kategorijā, gan arī Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo sugu sarakstu. Šis augs Latvijā vairāk sastopams rietumdaļā un vidusdaļā, retāk austrumdaļā.

Tas ierakstīts arī Baltkrievijas, Igaunijas un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā, Norvēģijas un Šlezvigas-Holšteinas apdraudēto sugu sarakstā.

— Edgars Vimba

Bezdelīgactiņa

Bezdelīgactiņa (Primula farinosa L.) ir vēl diezgan bieži sastopama un tomēr jau tāda suga, kas Latvijā kļuvusi pareta. Ne jau bez iemesla botāniķi 1995. gadā bezdelīgactiņu ierakstīja Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā – sarūkošās sugas – sugas, kuru individu skaits samazinās un izplatības apgabals sašaurinās gadu gaitā dabisku cēloņu dēļ, cilvēka darbības rezultātā vai arī abu minēto faktoru ietekmē; tām nepieciešama individu skaita izmaiņas kontrole un īpaša valsts aizsatdzība, ko nodrošina likumi un noteikumi. Latvijas apstākļos gan vainīga būs cilvēka darbība, veicot meliorāciju, kura sevišķi intensīva bija pagājušā gadsimta 80.-os un vēl arī 90.-os gados. Suga ierakstīta arī Latvijas Ministru kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājao sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu.

Bezdelīgactiņa ierakstīta arī Lietuvas un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā, Dānijas, Polijas un Šlezvigas – Holšteinas Apdraudēto sugu sarakstā. Te interesanti pieminēt, ka auga izplatība un sastopamība stipri samazinājusies arī Vācijā.

Bezdelīgactiņu, šķiet pazīst daudzi. Bet ja mēs jautāsim, kur to var dabūt redzēt, tad bieži vien atbildi nesaņemsim, jo vietas, kur šo augu agrāk esam novērojuši un redzējuši tagad ir nomeliorētas un kultivētas. Latvijā augs izplatīts nevienmērīgi. Galvenokārt tas ir sastopams Piejūras zemienē Rietumlatvijā un Vidusdaļā. Austrumdaļā jau vairs ir tikai atsevišķas atradnes, kas vienlaidus izplatības apgabalu neveido.

Auga vispārējais izplatības apgabals aptver Eiropu un Āziju no mērenās līdz vēsajai joslai, reti augs sastopams aukstajā joslā. Tas izplatīts arī Dienvidamerikas mērenajā joslā.

Bezdelīgactiņa ir daudzgadīgs lakstaugs ar lāpstveidīgām, līdz 5 cm garām un 0,5-2 cm platām lapām, kas veido lapu rozeti. Lapas virspusē gludas, apakšpusē balti vai dzeltenīgi miltainas. Balta vai dzeltenīga miltaina apsarme vērojama arī uz citām auga daļām. Stublāji vairāki, rozetes vidusdaļā, līdz 15 cm un dažreiz arī garāki. To galotnē vienkāršā čemurā ziedi. Ziedu kauss miltains, 0,4- 0,6 mm garš. Vainags 8-10 mm plats, violets vai sārti – violets, reti balts, ar baltu vai zaļganu stobriņu un piecās daļās šķeltu apmali. Vainaga daivas vairāk vai mazāk dziļi šķeltas, sirdsveidīgas. Nedaudz gaišāka ir zieda centrālā daļa. Tāpēc ziedi atgādina it kā mazu actiņu. Zied maijā, jūnijā. Ziediem raksturīga īpatnēja smarža: citiem patīk, citiem nepatīk. Esmu dzirdējis, ka bezdelīgactiņas ziedi smaržo (ja šajā gadījumā to tā var teikt) pēc zirgu staļļa. Augs sastopams mitrās purvainās pļavās, zemajos purvos; šādas augtenēs arī mežu klajumos. Tur bezdelīgactiņa bieži vien sastopama kopā ar tādiem aizsargājamiem augiem kā rūsganā melncere (Schoenus ferrugineus) un ciņu mazmeldru (Trichophorum caespitosum). Bezdelīgactiņa atzīmēta vairākos Latvijas īpaši aizsargājamajos dabas objektos: Slīteres un Ķemeru nacionālajā parkā, Moricslas, Grīņu un Krustkalnu rezervātā u.c.

Bezdelīgactiņai daudz tautas nosaukumu. Ineses Ēdelmanes un Ārijas Ozolas grāmtā Latviešu valodas augu nosaukumi minēti 23 šādi nosaukumi, to starpā tādi kā asariņas, bezdalactiņa ( tā nav kļūda, taisni tā – E.V.), gaidelīte, gaigaliņa, gailene, marenītes, putnactiņa, tabācene u.c. Arī citās valodās ir norādes uz zieda līdzību ar putna aci vai arī uz auga miltaino apsarmi. Angļu valodā tās nosaukums ir “bird’s-eye primrose”. Vācu valodā “Mehl-Primel”, krievu valodā “pervocvet mučņistij” uzsver auga miltaino apsarmi. Bezdelīgactiņas binārais latīniskais nosaukums Primula farinosa satāv no diviem vārdiem: pirmais – ģints nosaukums Primula ir atvasināts no latīņu vārda “primus” t.i. “pirmais”, kas norāda, ka pie šīs ģints piederošie augi zied pavasarī, bet “farinosa” norāda uz miltaino apsarmi. Pie prīmulu ģints pieder arī visiem labi pazīstamā gaiļbiksīte (Primula veris).

— Edgars Vimba