Jānis Bickis dzimis 1877. gada 5. maijā Talsu rajonā Vandzenē “Beķeru” mājās. Pēc Rīgas pilsētas reālskolas beigšanas, J.Bickis no 1899. līdz 1910. gadam studē Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļā. Profesora F.Būholca vadībā studiju laikā viņš veica pētījumus par Baltijas neīstās miltrasas sēnēm. Pēc institūta beigšanas, kad 1910. gadā tiek nodibināta Priekuļu lauksaimniecības vidusskola, divus gadus viņš ir skolas direktors, bet līdz pat mūža beigām –  tās skolotājs, tai pat laikā strādājot arī citās vietās.  

1913. gadā J.Bickis Priekuļos nodibina Baltijas Bio – entomoloģisko staciju, no kuras vēlāk Rīgā izveidojās Latvijas Augu aizsardzības institūts. J.Bickis bija stacijas vadītājs līdz 1922. gadam. 1919. gadā viņu ievēlēja par docentu Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes fitopatoloģijas un entomoloģijas katedrā, kurā viņš strādāja līdz 1926. gadam. 1923. gadā LU Filoloģijas un filozofijas fakultāte ievēlēja J.Bicki par lektoru ievadam bioloģijā.

J.Bickis mirst 1933. gada 18. decembrī nepilnu 56 gadu vecumā. Apglabāts Priekuļu kapos. 

Viens no lielākajiem J.Bicka latviešu botāniķiem un visiem dabas draugiem atstātajiem darbiem ir viņa “Latvijas augu noteicējs”, kurš pieredzējis piecus izdevumus un vairākām paaudzēm palīdzējis iepazīt Latvijas augu valsti.

“Latvijas augu noteicēja” 1. izdevums iznāca Cēsīs 1920. gadā divās daļās. Pirmās daļas priekšvārdā autors norāda, ka “Ideja sastādīt augu noteicēju latviešu valodā radās autoram jau gadus 16 atpakaļ. Toreiz tika domāts noteicējā uzņemt tikai visizplatītākos Baltijas augus, izmetot visus retākos… “Beidzamos gados, it sevišķi tagad, kad nodibinājusies Latvijas patstāvīga valsts, rodas nepieciešamība arī pēc “Latvijas augu noteicēja”.  Bet pa šo laiku stipri bija izmainījušies autora uzskati par noteicēja saturu. Autors nāca pie uzskata, ka noteicējam jābūt cik iespējams pilnīgam, tas ir tajā jābūt visiem Latvijas augiem, arī retiem un visretākiem”.

Autors, sagatavojot noteicēju, izmanto visu viņam pieejamo literatūru, kurā atrodamas ziņas par Latvijas floru, kā arī, cenšas pārvarēt grūtības terminoloģijā. Lai gan viņš raksta, ka “Noteicējs domāts priekš iesācējiem, sevišķi skolniekiem un tādēļ viss iekārtojums viņā ir dibināts uz vieglām acīs krītošām iezīmēm”, to plaši izmantoja gan studenti, gan arī dabas draugi, iepazīstot Latvijas augu valsti. Pirmajā augu noteicēja izdevumā bija ietverti tikai ziedaugi. “Latvijas augu noteicēja” tabulās bija  minēti tikai augu latīniskie nosaukumi. Latviskos augu nosaukumus autors dod darba beigās un ne tikai kādu vienu – oficiāli lietotu nosaukumu katrai augu sugai, bet, minot visus viņam zināmos tautā lietotos šī auga nosaukumus. Autors arī aicina visus noteicēja lietotājus ziņot viņam par pamanītajām kļūdām, neskaidrībām un trūkumiem, lai tos, izdodot 2. izdevumu, varētu novērst.

“Latvijas augu noteicēja” otrais paplašinātais un pārstrādātais izdevums ar zīmējumiem iznāca 1923. gadā Cēsīs vienā grāmatā. Darbs bija papildināts ar noteikšanas tabulām papardēm, kosām un staipekņiem. Darbu ievada “Īss augu orgānu pārskats”, bet noslēdz “Latviskie augu nosaukumi”.

3. izdevums iznāca 1926. gadā. Šajā izdevumā, salīdzinot to ar 2. izdevumu, nav nekādu kardinālu izmaiņu.

 4. izdevums iznāca jau pēc autora nāves 1935. gadā. Tā sagatavošanā un rediģēšanā piedalījās LU botāniķi A. Zāmelis, P. Galenieks, kā arī Augu aizsardzības institūta darbinieki K. Starcs, A. Ķirulis. Pieminēts, ka A. Zāmelis un P. Galenieks darbā ar studentiem, lietojot J. Bicka “Latvijas augu noteicēju”, guvuši lielu pieredzi, kas noderējusi, veicot jaunā izdevuma rediģēšanu. Šī izdevuma priekšvārda nobeigumā profesors N. Malta raksta: ”Viņa nozīme skolā un vispār zināšanu izplatīšanā par Latvijas dabu ir nenoliedzama. Šai pārliecībā tad arī rediģētāji nodod atklātībai noteicēja izdevumu, kas veltīts mirušā kolēgas piemiņai”. Noteicēja pirmajās lappusēs ievietots J. Bicka portrets un neliels nekrologs. Darba beigās doti latviskie nosaukumi svarīgākajiem augiem. “Latvijas augu noteicējā” atkārtoti nav ievietots iepriekšējos izdevumos dotais bagātais augu latvisko nosaukumu rādītājs.

 J. Bicka “Latvijas augu noteicēja” 5. izdevums iznāca 1946. gadā. To bija pārkārtojis un papildinājis botāniķis A. Rasiņš, ņemot vērā jaunāko literatūru: PSRS floru un R. Mansfelda Paparž- un ziedaugu sarakstu, bet nomenklatūru, iespēju robežās, saskaņojot ar starptautiskajiem botāniskās nomenklatūras likumiem.

Latviskie augu nosaukumi, gan tikai ģintīm, ievietoti tekstā. Sugu nosaukumi minēti tikai dažām ģintīm (kārkliem, vītoliem un dažu citu ģinšu sugām). Šo izdevumu papildināja literatūras saraksts un nodaļa “Noteicējā lietoto jēdzienu izskaidrojumi”.

Priekšvārda nobeigumā A. Rasiņš rakstīja: ”Noteicējs pārkārtotā veidā noderēs skolām, studentiem, praktiķiem un katram dabas mīļotājam mūsu dzimtenes augu noteikšanā”, kas dzīvē arī visā pilnībā attaisnojās.

Būdams pēc savas izglītības agronoms – fitopatologs, J. Bickis sarakstījis un publicējis vairākus praktiska rakstura darbus, kā “Ābeļu ziedu smecernieks (Anthonomus pomorum L.)” (1914), “Labību un citu stiebraugu melnplaukas” (1915), “Kartupeļu slimības un kaitēkļi” (1918) un daudzus rakstus par augu kaitēkļiem un slimībām un to apkarošanu žurnālos u.c. periodiskos izdevumos.

Īpaši gribētu izcelt J. Bicka 1919. gadā publicēto darbu “Dabas zinātniski tēlojumi”, kurā apkopoti agrāk periodikā izkaisītie raksti. Pats autors darba priekšvārdā raksta: ”Šo rakstiņu galvenais mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar vienu otru parādību iz mūsu pašu dzimtenes dabas, aizķerot pie tam tomēr vietu vietām arī dziļākus vispārējus bioloģiskus jautājumus”. Tie ir raksti gan par augiem, gan arī par dzīvniekiem, kuru bioloģiju autors labi pazīst un prot par to saistoši un interesanti pastāstīt lasītājam. Tie ir raksti par fenoloģiju (“Pavasars un tā gaita”, “Rudenī, kad lapas birst…”), par atsevišķām dzīvnieku grupām (“Jāņtārpiņš”, “Spāres”, “Lapu utis”, “Mūsu reptīļi”, “Mūsu ģiftīgie dzīvnieki”), raksts “Latviskie augu nosaukumi” un raksts “Dabas pieminekļu aizsardzība”, kurā autors runā arī par tiem motīviem, kuru dēļ nepieciešama dabas pieminekļu aizsardzība. J.Bickis min mitoloģiskos, estētiskos, zinātniskos un pedagoģiskos motīvus. Viņš raksta: ”Daba ir visu mūsu kultūras nozaru pirmavots. Cilvēks, mantodams visu no dabas, tomēr bieži pret to izturas nežēlīgi: savu egoistiski – praktisku mērķu dēļ upurē dabas skaistumu, iznīcina tādus dabas pieminekļus, kuriem neatsverama zinātniska nozīme.” Runājot par mitoloģiskiem un ar  tautas garīgo dzīvi cieši saistītiem objektiem, J. Bickis ierosina aizsargāt Zilo kalnu un Staburagu. Par Staburagu viņš raksta: ”Kā otru dabas objektu, ap kuru saistījies un saistās tik daudz mūsu tautas cerību un jūtu ir, – Daugavas “Staburags”, kurš “vaida un asaras raud”. Arī šo “mūžam asaru raudātāju”- Staburagu tautai nāktos ņemt savā aizsardzībā, uzturēt to neaizskārtu no varbūtējām kultūras sekām savā dabiskā krāšņumā”. Estētisku motīvu dēļ J. Bickis iesaka aizsargāt Skaņo kalnu un Velna alu Mazsalacā, daudzas vietas Kurzemē. Runājot par savas darba vietas – Priekuļu – apkārtni, viņš norāda uz to apkārtnē vērojamo bagāto dabu, kas ļoti palīdz pedagoģiskajā darbā un saka, ka “…no pedagoģiskā redzes stāvokļa būtu žēl redzēt, ka viņi [ t.i. . meži, pļavas, purvāji – E.V.] tiktu pārvērsti ganībās, laukos un tā bagātīgā dabiskā flora izzustu”.

Darba nobeigumā J. Bickis dod arī nelielu ieskatu dabas aizsardzības idejas vēsturē un piemin Moricsalu, kuru 1910. gadā Rīgas dabaspētnieku biedrība ņēmusi savā aizsardzībā. 

J. Bickis bija personība ar ļoti plašu interešu loku, kas aptvēra ne tikai dabu, bet arī filozofiju, mūziku, tēlniecību, glezniecību un  sadzīvi.

Edgars Vimba