Profesoru Paulu Galenieku atceroties

 

Profesoru Paulu Galenieku atceroties

Pauls Galenieks bija viena no izcilākajām un vispusīgākajām botāniķu personībām Latvijā 20. gs. pirmajā pusē un 20. gs. vidū; nepārspējams dabaszinātņu popularizētājs, zinātnieks un jauno speciālistu audzinātājs.

Pauls Galenieks dzimis 1891. gada 23. februārī Kurzemē  Rubas pagasta „Birzēs” mežsarga daudzbērnu ģimenē, kurā bez viņa vēl auga divi brāļi un divas māsas. Skolas gaitas P.Galenieks sāka Pampāļu 2-gadīgā ministrijas skolā. Pēc tam mācījās Saldus pilsētas skolā, A.Ķeniņa reālskolā Rīgā pabeidza sešas klases, bet 7.reālskolas klasi pabeidza Jelgavā 1911. gadā un tūlīt iestājās Rīgas politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļā, kuru beidza 1917. gadā, institūtam atrodoties emigrācijā. Jau mācīdamies Rīgas politehniskajā institūtā, viņš sāka strādāt   laikrakstā „Jaunākās Ziņas”. Šajā laikrakstā līdz pat 20.gs. 40.-ajiem gadiem publicēti daudzi P.Galenieka populāri zinātniskie raksti, kuri bija veltīti ne tikai botānikai, bet arī astronomijai u.c. dabaszinātņu nozarēm. Cita starpā plašas zināšanas P.Galeniekam bija ne tikai dažādās botānikas nozarēs (augstākie augi, sūnas, paleontoloģija, dendroloģija), bet arī astronomijā un ornitoloģijā.

Vēl mācoties Rīgas politehniskajā institūtā, P.Galenieks piedalījās Aizkaukāza floras un faunas pētīšanas ekspedīcijā. Taču pēc institūta beigšanas 1920./1921. gadā pats vadīja ārstniecības augu pētīšanas ekspedīciju Altajā. Iepazīšanās ar Kaukāza un Altaja floru vēlāk ļoti noderēja pedagoģiskajā darbā Latvijas augstskolās. Turklāt Altajā P.Galenieks savāca  augu sēklas, kuras, 1921. gadā atgriežoties Latvijā, atveda uz Latviju un 1922. gadā iesēja jaundibinātajā LU Botāniskajā dārzā Dreiliņos. No 1921.gada sākās arī P.Galenieka darbs LU Matemātikas un    dabaszinātņu fakultātes Dabaszinātņu nodaļas Sistemātiskās botānikas katedrā par asistentu. P.Galenieks Baldonē iegādājās zemesgabalu un uz tā 1929. gadā uzcēla māju, kura ieguva nosaukumu „Rozītes”. Viņš ļoti mīlēja rozes. Arī viens no izvēlētajiem zinātniskajiem  darbiem  bija veltīts Latvijas floras savvaļas rozēm. Šis darbs noslēdzās 1936. gadā, aizstāvot disertāciju „Latvijas rozes” un iegūstot doktora grādu. 1936. gadā viņu ievēlēja par docentu. No 1939.gada viņš bija Jelgavas lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātes docents, vēlāk arī Botānikas katedras vadītājs un profesors; nelielu laiku  arī rektors (1940).

1940.gadā P.Galenieku ievēlēja Tautas Saeimā un Latvijas PSR Augstākajā Padomē. Vācu okupācijas laikā 1941.gadā sekoja  ieslodzījums Rīgas Centrālcietumā, 1942. gadā Salaspils koncentrācijas nometnē. Vēlāk viņam atļāva dzīvot policijas uzraudzībā „Rozītēs” Baldonē.

Pēc II pasaules kara profesors no 1944.-1950. gadam bija LVU Bioloģijas fakultātes dekāns, bet no 1944. gada līdz 1960. gadam LVU Bioloģijas fakultātes Botānikas katedras vadītājs, tajā pat laikā (1944.-1957.) arī LLA Botānikas katedras vadītājs.

Prof. P.Galenieks darbojās arī nodibinātajā Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā. Viņam piederēja ideja par Zinātņu Akadēmijas botāniskā dārza dibināšanu. Šī ideja reālu veidolu ieguva 1956. gadā, kad uz Salaspils dekoratīvo augu izmēģinājumu stacijas bāzes nodibināja Zinātņu Akadēmijas Botānisko dārzu (no 1992. gada Latvijas Nacionālais botāniskais dārzs).

Profesors mira 1961.gada 15. maijā. Apglabāts Rīgā, 1. Meža kapos.

Pauls Galenieks bija zinātnieks un pedagogs ar plašām zināšanām. Plašas bija arī profesora valodu zināšanas: viņš prata krievu, vācu, angļu un zviedru valodas, kas deva iespēju lasīt literatūru šajās valodās un to izmantot gan zinātniskajā, gan arī pedagoģiskajā darbā. Izmantojot angļu valodas zināšanas, prof. P.Galenieks no oriģināla pārtulkoja latviešu valodā slaveno Č.Darvina darbu „Sugu izcelšanās” . Grāmata iznāca 1953. gadā.

Dzīves laikā profesoru saistījuši ļoti dažādi jautājumi. Pirmkārt profesors P.Galenieks jāmin kā jaunatnes, jauno speciālistu audzinātājs. Turklāt ne tikai botāniķu, vispār biologu, bet arī mežsaimnieku audzinātājs. Sūrajos pēckara gados viņš izaudzināja jaunos botāniķu kadrus, kuri piedalījās pirmās Latvijas floras sarakstīšanā. Tie bija  M.Bumbure, A.Eleksis, V.Jaudzeme, Dz.Līvena, A.Pētersone. Darbs „Latvijas PSR flora” četros sējumos iznāca laikā no 1953.-1959. gadam. Prof. P.Galenieka sagatavotie botāniķu kadri pagājušā gadsimta otrajā pusē dažādās  iestādēs veica botāniskos pētījumus.   Latvijas Zinātņu Akadēmijas Bioloģijas institūtā pētījumus veica L.Tabaka, K.Birkmane, J.Jukna,  Ģ.Gavrilova (Švirkste). Mežsaimnieku paspārnē plašus sūnu pētījumus veica A.Āboliņa. Latvijas Dabas muzejā daudzus gadus strādāja botāniķe T.  Erdmane, bet universitātes Botāniskajā dārzā T.Ruskule (Čaupale). Palinoloģiskus pētījumus veicis V.Stelle. Latvijas lauksaimniecības akadēmijā jaunajiem agronomiem un mežsaimniekiem botāniku mācīja ne tikai pats prof. P.Galenieks, bet arī viņa  audzēknes M.Bumbura, R.Damberga (Čekstere) un V.Jaudzeme. Par izcilu jauno botāniķu audzinātāju universitātē kļuva G.Ābele (Elksne). Arī šo rindiņu autors var atļauties saukt sevi par prof.P.Galenieka skolnieku.

Kā jauno speciālistu audzinātājs prof. P.Galenieks ne tikai lasīja interesantas un saturīgas lekcijas. Profesors savās lekcijās izmantoja ekspedīcijās Kaukāzā un Altajā redzēto. Viņa spalvai pieder mācību grāmata „Augu sistemātika”(divi izdevumi), pieci grāmatas „Botānika” izdevumi skolām, „Botāniskā vārdnīca” 1950. gadā. Te nu mēs nonākam pie vēl vienas nozares, ar ko nodarbojās profesors. Tā ir terminoloģija. Viņš aktīvi darbojās Zinātņu Akadēmijas Terminoloģijas komisijā, veidojot gan dažādus speciālos botānikas terminus, gan arī veidojot latviskos augu nosaukumus tiem augiem, kuriem tādu latviešu valodā nebija. Jāatzīmē, ka profesors bija teicams latviešu valodas zinātājs.  Šodien daudzām augu ģintīm mēs lietojam profesora dotos nosaukumus, piemēram,  bezslavītes, dziedenītes, sīkpapardes, vairodzenes u.c. Lietojot šos augu nosaukumus, mums pat prātā neienāk, ka agrāk latviešu valodā to nebija. Būdams kurzemnieks, viņš daudziem augu nosaukumiem mīlēja pievienot epitetu „dižs”. Tā nu mums tagad ir dižmeldri, dižpērkones, dižtīteņi u.c. Arī citi biologi šķiet no tā ir ietekmējušies, tādēļ tagad  mums ir sēnes dižsardzenes, dižadatenes, sūna dižlapu dumbrene  u.c

Daudz uzmanības prof. P.Galenieks veltīja dendroloģijai. 1929.gadā iegādātajās lauku mājās „Rozītes”  30.-o  gadu sākumā  viņš sāka veidot dendrāriju. Profesora mazmeita Sandra atceras, kā viņš stādījis ozolus gar ceļu pie „Rozītēm” . Nav mūsu rīcībā ziņu par to, cik un kādas koku un krūmu sugas profesors šajā dendrārijā iestādījis, nav arī datu par to, kas ieaudzis, kas iznīcis. Šodien „Rozīšu” dendrārija koku un krūmu saraksts ( bez norādes uz sastādīšanas gadu), kurā minētas 95 sugas, mašīnrakstā glabājas LU muzeja Botānikas nodaļā. Grāmatā „Koki un krūmi Latvijas lauku parkos”, kura izdota 1974.gadā, minēts, ka šeit, apmēram 1,2 ha platībā sastopamas gan vietējās lapu koku un krūmu sugas, gan arī vairāk kā 70 eksotu sugas. Nav veikti pētījumi par to, kas no tā visa ir saglabājies vēl šodien. Pagājušā gadsimta beigās  vairākus gadus  dendrāriju sabiedriskā kārtā kopa Baldones vidusskolas skolnieki skolotājas L.Beinardes vadībā. Tagad šī tradīcija ir pārtrūkusi. Aizsaulē aizgājusi profesora dzīvesbiedre M.Galeniece, meita V.Smagare un, pārējiem mantiniekiem, fiziski nespējot  teritoriju sakopt, tā aizaug.

Dendrārijs kā „Profesora P.Galenieka dendroloģiskie stādījumi” bija ietverts gan 1977., gan arī 1987. gada Ministru Padomes pieņemtajā „Latvijas PSR teritorijā esošo [aizsargājamo] parku un dendroloģisko stādījumu sarakstā”. Arī pašreiz tas ir iekļauts Latvijas Republikas Ministru Kabineta apstiprināto aizsargājamo parku sarakstā.

Vērojumus par skujkoku aklimatizācijas rezultātiem profesors publicējis 1947. gadā Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstīs „Skujkoku aklimatizācijas panākumi Latvijas PS republikā” norādot, ka skujkoku aklimatizācijas teorētiskās izredzes ir sliktākas nekā lapukokiem. Tam par iemeslu ir skujkoku lielākais ģeoloģiskais vecums, kā arī mazāk plastiskās augu dzīvības formas un tas, ka skujkokiem kā mūžzaļiem augiem svešā klimatā grūtāk iedzīvoties, jo zaļās skujas jāsaglabā gan vasaras, gan ziemas temperatūras pārmaiņās. Publicētie novērojumu dati galvenokārt iegūti Skrīveru dendroloģiskajā parkā un LU Botāniskajā dārzā  nepārtraukti 25 gados. Novērojumi veikti arī citur Latvijas pilsētās un privātajos dārzos. Gandrīz pusi  no rakstā minētajiem kokiem profesors ap 20 gadus audzējis arī pats. Jādomā, ka šie novērojumi veikti „Rozītēs”, lai gan rakstā uz to nav norādes. Pēc profesora datiem Latvijā nopietni pētītas apmēram 80  skujkoku sugas, kas ir 16 % no pasaules skujkoku sugu skaita.

Prof. P.Galenieks ir devis ieguldījumu arī Latvijas floras vēstures pētījumos. Viņu saistīja jautājums par floras veidošanos sirmā senatnē, senajos ģeoloģiskajos laikmetos. Tā ir paleobotānika. Ar paleobotānikas pētīšanas metodēm P.Galenieks iepazinās pie prof. Gotana un prof. Štollera Berlīnē 1925.gadā, Stokholmas universitātē specializējās putekšņu un kramaļģu analīzēs 1933. gadā, bet 1934. gadā Stokholmas Botāniskā muzeja herbārijā   pie Dr. Samuelsona. Izmantojot paleobotānikas metodes P.Galenieks pētīja Kurzemes brūnogli, atrodot tajā dažādu paparžveidīgo augu sporas, skujkoku putekšņus, pārogļotus koka gabalus (lignītus) u.c. augu atliekas. Izmantojot putekšņu un kramaļģu analīzes metodes, P.Galenieks pētīja arī interglaciālu augu atliekas. Interglaciāli – starpleduslaikmeti – laikposmi starp diviem apledojumiem, kad teritorijā, kas uz kādu laiku bija atbrīvojusies no ledus segas, izveidojās trūcīga augu valsts. Par interglaciālu floras pētījumiem 1926. gadā viņš saņēma Kr.Barona prēmiju. Par  Latvijas floras veidošanās vēsturi P.Galenieks rakstīja arī  rakstu krājumā „Latvijas zeme, daba un tauta” II sējumā  „Latvijas daba” . Šajā darbā P.Galenieks publicēja Latvijas brūnogļu floras pētījumu rezultātus. Bez tam P.Galenieks  kopā ar prof. N.Maltu bija šī izdevuma līdzredaktors un 1937. gadā vēl reizi saņēma Kr.Barona prēmiju.

1951. gadā prof. P.Galenieks nodibināja Vissavienības Botānikas biedrības Latvijas nodaļu, kas apvienoja Latvijā dažādās iestādēs un institūtos strādājošos botāniķus (tagad Latvijas botāniķu biedrība). Šo Vissavienības Botānikas biedrības Latvijas nodaļu 1992. gadā pārveidoja par Latvijas Botāniķu biedrību.

Prof. P.Galenieks bija izcils zinātnes popularizētājs. Ļoti interesantas un saistošas bija viņa plašai publikai lasītās lekcijas par dzīvības izcelšanos un citiem ar bioloģiju saistītiem jautājumiem. Par dažādiem dabaszinātņu jautājumiem P.Galenieks publicējis daudzus rakstus. Šie raksti atrodami jau 20.gadsimta otrajā gadu desmitā „Jaunākajās Ziņās” un arī vēl 1940. gadā pirms šī laikraksta slēgšanas. Septiņus gadus (no 1924.-1931.) viņš rediģēja populārzinātnisko žurnālu „Daba”, kurā publicēti raksti par Latvijas dabu, jaunajiem atklājumiem zinātnē, sniegti padomi skolotājiem. P.Galenieks aktīvi darbojās kolektīvā, kas rakstīja rakstus un sagatavoja izdošanai Latviešu konversācijas vārdnīcu. Bet 1940. gadā dažādos žurnālos un laikrakstos publicētie P.Galenieka populāri zinātniskie raksti iznāca atsevišķā grāmatā „Daba un mēs”, gan ar pseidonīmu „Omegars”.

Neskatoties uz to, ka prof. P.Galeniekam 1959. gadā piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukumu, kopumā ņemot, profesora dzīve okupācijas laikā  bija sūra un ierobežota. Profesors nekādi nevarēja piekrist tajā laikā Padomju Savienībā varmācīgi uzspiestajai pseidozinātnei ar T.Lisenko priekšgalā, kas neatzina un nozākāja  klasisko ģenētiku.

Šajā laikā P.Galeniekam nācās ciest no valdošās varas par saviem demokrātiskajiem uzskatiem, pārliecību un izteikumiem. To spilgti apliecina notikums 1946. gadā, kad profesors LVU Inženierzinātņu fakultātes absolventiem izlaidumā bija atļāvies teikt šādus vārdus: ”Ieteicu jaunajiem inženieriem neticēt nevienam, neticēt nevienam cilvēkam, nevienai idejai, nekādai autoritātei. Paļauties drīkst tikai uz saviem spēkiem. Dzīvē viss mainās un viļ un paļauties var tikai uz sevi. Laiki mainīsies, draugi atstās, un tam, kas uz kaut ko paļāvās un kaut kam ticēja, būs nepatikšanas”. Pēc tam laikrakstā „Cīņa” parādījās A. Pelšes raksts „Kam tic profesors Galenieks?” kurā profesoru ieskaitīja rūdīto reakcionāru un buržuāzisko nacionālistu kompānijā un paredzēja, ka latviešu  inteliģence ar sašutumu no viņa novērsīsies.  Īstenībā tas nenotika, jo tauta tā nedomāja.

Edgars Vimba