Alfrēdu Rasiņu atceroties

 Vispusīga personība Latvijas zinātnē

Alfrēds Rasiņš dzimis Maikopā ( Krievija) 1916. gada 30. martā.  Jau 1921. gadā ģimene atgriežas Latvijā. Jaunais pilsonis apmeklēja bērnu dārzu, mācījās Franču licejā, kur iepazinās ar skolotāju Jāni Zaikovu, kas viņā izraisīja dziļu interesi par dabu. Vēlāk, mācoties Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ģimnāzijā, A.Rasiņš sāka vākt un kolekcionēt dažādus dabas objektus. Šī aizraušanās vēlāk aizpildīja ievērojamu viņa dzīves daļu, pētot Latvijas augus un savācot ap 14000 lapu lielu herbāriju, kurš tagad atrodas LU Bioloģijas institūtā, un mūsu botāniķi to izmanto, apkopojot datus par augu izplatību Latvijā un veicot augu sistemātikas pētījumus. Dzīves apstākļu dēļ palika nepabeigta augstākā izglītība Latvijas Universitātē. Jaunības gados aizrāvās ar latviešu tautas dejām. Vēlāk tā bija tautasdziesma, kas vienmēr skanēja draugu un paziņu pulkā.

Pirmā pastāvīgā darba vieta A. Rasiņam bija Lauksaimniecības kameras Augu aizsardzības literatūras apgāds, kur viņš iepazinās ar tādiem izciliem augu aizsardzības speciālistiem kā entomologs prof. Edgars Ozols un mikologs Jūlijs Smarods. Tas arī noteica tālāko A.Rasiņa dzīves ceļu. No 1944. gada viņš strādāja Latvijas augu aizsardzības institūtā – iestādē, kas gadu gaitā vairakkārt mainījis savu nosaukumu – pēdējos padomju varas gados tās oficiālais nosaukums bija Vissavienības augu aizsardzības institūta Baltijas filiāle. Šajā iestādē, līdz pat savai aiziešanai pensijā 1989. gadā, strādāja A. Rasiņš, pētot Latvijas tīrumu nezāles un to apkarošanu. Savu disertācijas darbu “Jaunu pesticīdu lietošana zirņu sējumos un rezultātu ticamības novērtēšanas metodes” viņam 1965. gadā atļāva aizstāvēt bez pabeigtas augstākās izglītības, jo viņam bija liela zinātniskā un praktiskā darba pieredze, daudz publikāciju un viņš bija kļuvis nezāļu apkarošanas jautājumos par neapstrīdamu autoritāti republikā. Viņa darbu zināja un viņu pazina daudzi zinātnieki kaimiņu republiku zinātniskajās iestādēs un izmēģinājumu stacijās. Uz disertācijas aizstāvēšanu par izsūtīto autoreferātu viņš toreiz saņēma vai turpat pussimtu atsauksmju. Tika iegūts bioloģijas zinātņu kandidāta grāds, kuru Latvijas Universitātes habilitācijas un promocijas padome 1992. gadā pielīdzināja Latvijas Republikas bioloģijas doktora grādam. Disertācijas darba nosaukumā parādās otra Alfrēda Rasiņa aizraušanās – zinātnisko pētījumu metodikas izstrādāšana un pilnveidošana, matemātiskā apstrāde. Tieši matemātiskās metodes un to apgūšana, pilnveidošana un pielietošana aizpildīja ievērojamu daļu no viņa dzīves. Cita starpā, A.Rasiņš bija pirmais, kas LVU Bioloģijas fakultātes studentiem nolasīja kursu par matemātisko metožu pielietošanu bioloģijā. Alfrēds Rasiņš bija plaša profila zinātnieks ar enciklopēdiskām zināšanām. Ļoti daudz viņam palīdzēja svešvalodu zināšanas : vācu, franču, krievu, arī angļu. Bija uzkrāta plaša personīgā bibliotēka.

Ilggadēja sadarbība A. Rasiņam bija ar terminologiem. Jau būdams slims un zaudējot spēkus, viņš strādāja pie nezāļu kataloga sastādīšanas piecās valodās, lai mūsu zemkopjiem būtu iespēja izmantot ārzemju literatūru, labāk apkarot nezāles un iegūt augstākas ražas.

Plaša sadarbība A. Rasiņam bija ar arheologiem, kuri veica izrakumus Latvijas pilskalnos – Tērvetē, Asotē, Daugmalē, Talsos u.c.. Pētot sēklu atradumus, arheoloģiskajos izrakumos tika iegūts priekšstats par kultūraugu un nezāļu floru sirmā senatnē, gan pirms Kristus (Kreiču apmetne Ludzas rajonā), gan arī pēc Kristus līdz pat XII un XIII gadsimtam (citās Latvijas vietās).

Rasiņu interesēja viss jaunais. To viņš centās izmantot pats un arī labprāt palīdzēja apgūt citiem. Sakarā ar datoru izmantošanu botāniskajos pētījumos, bija nepieciešamība šim darbam izstrādāt klasifikatorus. Tāds darbs tika veikts kopīgi ar ZRA “Silava” speciālistiem.

Taču A. Rasiņa sirds aicinājums bija Latvijas flora un tās pētīšana. Par Latvijas augu valsti ziņas tika vāktas vienmēr un visur – tās bija gan speciālas ekspedīcijas visdažādākajos Latvijas nostūros, gan arī braucieni nezāļu un kaitēkļu pētīšanai republikas rajonos un dažādas ekskursijas. Tādi bija braucieni ar laivu pa Susēju, Mēmeli, Lielupi, Ventu, Gauju un citām upēm.

Plašas zināšanas A. Rasiņam bija ne tikai par augiem, bet arī Latvijas vēsturē, literatūrā, valodniecībā, folklorā. Viņu vienmēr bija interesanti klausīties. Viņa balss ir skanējusi arī daudzās zinātniskajās konferencēs, simpozijos un kongresos ne tikai Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, bet arī Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā. Toreizējās Vissavienības Botāniķu biedrības Latvijas nodaļā A. Rasiņš bieži uzstājās ar interesantiem un saturīgiem ziņojumiem gan par saviem jaunatradumiem Latvijas florā, gan arī par citiem botānikas jautājumiem.

Mirst A. Rasiņš 1995. gada 2. martā. Apbedīts Meža kapos. Šodien mūsu rīcībā ir viņa savāktais bagātais herbārijs Bioloģijas institūtā, savukārt plašā bibliotēka glabājas daļēji Latvijas Dabas muzejā, daļēji – Daugavpils Universitātes Biosistemātikas departamentā. Bagātais autora monogrāfiju un citu publikāciju klāsts atrodams visdažādākajos izdevumos. Pavisam no 1938. – 1994. gadam A. Rasiņš ir publicējis vairāk nekā 300 darbu, tai skaitā vairāk nekā 100 rakstus enciklopēdijās.

Lielu un nozīmīgu ieguldījumu zinātnē A.Rasiņš atstājis izmantošanai un tālāk attīstīšanai nākamajām biologu paaudzēm.

Edgars Vimba