Tik necila, tik pacietīga, bet… tik skaista! Stāvā vilkakūla (Nardus stricta) ir Latvijā samērā bieži sastopama, tomēr necilā izskata dēļ nav izpelnījusies lielu ievērību un reti kurš to pazīst. Vilkakūla nav aizsargājama suga un nav ietverta Sarkanajā grāmatā. Tad kāpēc šim augam vērts pievērst uzmanību?

Stāvā vilkakūla ir neliels graudzāļu dzimtas augs ar blīvu ceru, sarveidīgām, raupjām lapām, kas atgādina vilka kažoka asos akotmatus. Ja vilkakūla paliek nenopļauta vai nenoganīta, tā veido biezu kūlu. Noziedējušai vilkakūlas ziedkopai ir raksturīgs ķemmei līdzīgs izskats – to nevar sajaukt ar citām graudzālēm!

Stāvās vilkakūlas cers – blīvs un spurains. Foto: S. Rūsiņa.

Noziedējusi stāvās vilkakūlas ziedkopa – „ķemme”. Foto: S. Rūsiņa.

Vilkakūla spēj augt īpaši nabadzīgās augsnēs, tā ir apbrīnojami izturīga un spītīga. Vilkakūlas zālājus mēdz saukt par tukšainēm – zelmenis veidojas zems, ar nelielu barības vērtību. Tādi zālāji ir nozīmīga dabas un kultūrvēsturiska bagātība – cilvēka un dabas ilgstošas kopā pastāvēšanas rezultāts. Līdzās vilkakūlai tajos aug daudzas citas tikai dabiskiem zālājiem raksturīgas augu sugas, kuru sastopamība mūsdienās samazinās. Vilkakūlas zālāju platības sarūk, tāpēc visā Eiropas Savienībā tie ir iekļauti aizsargājamo biotopu sarakstā.

Vilkakūlas zālājs – vilkakūlas lapu „sarainuma” un vecās kūlas dēļ tas dažkārt izskatās, ka izspūris kažoks. Foto: A. Priede.

Stāvā vilkakūla ir viena no 57 dabisko zālāju indikatorsugām. Ja tā aug Jūsu pļavā vai ganībā, tad jāatrod vēl vismaz divas indikatorsugas, un Jūs varat droši teikt, ka tas ir dabisks zālājs.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par Gada auga atradnēm portālā www.dabasdati.lv.

Vairāk par stāvo vilkakūlu lasi šeit:

Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2012 izvēlējusies meža vizbuli (Anemone sylvestris). Daudzi šo augu labāk pazīst kā Daugavas vizbuli jeb Daugavas anemoni, un tā nav nejaušība, ka vizbuļa vārds saistīts ar šo upi, jo galvenā sugas izplatība ir tieši Daugavas ielejā, bet paretam skaistie, baltziedainie augi sastopami arī citviet Latvijā. Vienīgi kurzemnieki savvaļā meža vizbuli savā pusē, visticamāk, nav redzējuši, jo Latviju šķērso sugas izplatības areāla rietumu robeža, un tas aug galvenokārt valsts austrumu daļā. Īpaši piemērotas sausas, kaļķainas augsnes, tāpēc meža vizbuli var redzēt skrajos priežu mežos, mežmalās un pļavās Daugavas krastu dolomītu atsegumu tuvumā, un vizbuļa liktenis ir tik cieši savijies ar Daugavas likteni. Katrs pavērsiens upes dzīvē sāpīgi skāris vai var nākotnē skart arī meža jeb Daugavas vizbuli – vienalga, vai tā ir kāda HES celtniecība vai Daugavas kanāla rakšana, kuras ideja ik pa brīdim atdzīvojas.

Meža vizbulis ir arī iecienīts krāšņumaugs (ir izveidotas pat vairākas šķirnes), taču tā izplatīšana apstādījumos notiek ar dārza materiālu, un tas ļauj saglabāties vizbuļa savvaļas atradnēm, jo tik daudz jau to nemaz nav – suga ir iekļauta gan Latvijas, gan arī Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.

Interesanti uzzināt, cik tālu uz rietumiem ir atrodams meža vizbulis. Ziņas par sugas atradnēm Kurzemē ļaus precizēt mūsu zināšanas par sugas izplatības areālu, tāpēc botāniķi aicina par Gada auga Rietumlatvijas atradnēm ziņot portālā „Dabasdati.lv”. Protams, gaidītas būs arī citas ziņas, kas saistītas ar meža vizbuļa izplatību Latvijā.